#vjetnama

Viss sākās ar to, ka okeāna ūdens bloga autoriem šķita par aukstu, bet pilsētā neatradās tāds publiskais baseins, kuru gribētos apmeklēt. Atlika tikai nolūkot mērķi un izdomāt, kā to īstenot. 

Mia Resort - visaugstāk novērtētā viesnīca Vjetnamā

Brauciens nedēļas nogalē uz labāko viesnīcu Vjetnamā dikti tika gaidīts. Ierodoties uzreiz skaidrs, ka atrodāmies miera oāzē jūras krastā. 

Pēc reģistrēšanās mums tika piešķirti kuponi dažādām izklaidēm, kā piem., kūku launagam, sejas masāžām un izmēģinājuma niršanai baseinā. Mums ļoti patīk snorkelēt, bet nirt nekad nebija izdevies piedzīvot, tāpēc knapi nolikuši somas istabiņā, devāmies uz nodarbību. 

Sākotnēji trīs dienu termiņš tik ļoti uzdzina stresu par visu, ko nepagūsim piedzīvot skaistajā vietā, ka apsvērām iespēju nedēļas nogali pagarināt. Bet, rimstoties un izplānojot, ko vēlamies no visa piedāvājuma izdzīvot, salikām diezgan bagātīgu un plānu. Bijām ieplānojuši pat to, kad skatīsimies filmas un neko nedarīsim un kad vairākas stundas dirnēsim pie baseina. 

Pēdējā dienā vēl paguvām snorkelēt gar krasta akmeņiem, kuru spraugās slēpās zivtiņas. 

Iespaidīgs kadrs, kā Jānis cīkstījās ar jūras briesmoni.

Makšķerēšana

Tūri pasūtījām “Русский Информационный Центр”, kas bija izdevīgākais variants pilsētā, ja prot krievu valodu. Šajā ziņā bija paveicies ar Jāņa zinībām. Makšķerēšana notika ezerā, kalnu pakājē. Vieta bija skaista. Zivis ķērām no kvadrātveida platformas, uz kuras izvietoti salmu jumtiņi. Uz katru pāri tika piešķirts viens jumtiņš un krēsli. Copēšanu sākām diezgan agri, bet tas daudz nesargāja no saules karstuma. Līdz pusdienām jau bijām pirmās zivis noķēruši, izbraukuši ar gulbīti, saguruši un vēlējāmies doties atpakaļ.

Ofisā tika solīts, ka mājup varēsim doties, kad mums tā gribēsies, bet dzīvē izrādījās citādāk. Kad bija apnicis, nācās vairāk kā stundu gaidīt pēdējos makšķerētājus un transportu. Tāpat gids bija pārsteigts, kad ieradāmies 2 cilvēki viena vietā, kas sarežģīja situāciju ar trūkstošo sēdvietu. Pirkuma dokumentos bijām reģistrēti abi. Kļūda notikusi kaut kur organizatoru komunikācijas kanālos. Gids vien noteica, ka tāda ir vjetnamiešu izpratne par loģistiku. Tomēr šādas nianses privātā ekskursijā, par ko maksāts ārpus standarta cenas, garastāvokli bojāja un lika pārvērtēt izdarīto izvēli. 

Minerālu vannas jeb dubļu baļļas

Uz i-Resort devāmies divreiz. Vienreiz, kad sestdienas vēlā rītā, vēl nenopirkuši biļetes, bijām uzvilkušies daudzo ķīniešu un vietējo apmeklētāju dēļ. Pie kasēm veidojās rindas, un atbraukušie veidoja jezgu. Nospļāvāmies par to, ka tādā bardakā nekādu relaksāciju negribas un, uz papēža apgriezušies, braucām mājās. Bet pa ceļam nolēmām apmeklēt slavenos Po Nagar torņus, kas celti agrīnā etniskās grupas čamu (chams) valstiņu periodā aptuveni pirms 781. gada. Čamu valstiņas pastāvēja līdz tās 18. gadsimtā apvienojās Vjetnamas valstī. 

Po Nagar torņu apkārtnē varēja novērot gan hinduistu, gan budistu dievus, un uzmanību pievērsa nepārprotamie auglības simboli - falliskie un krūšu formas objekti.

Otro reizi uz populāro dubļu rehabilitācijas centru devāmies agrā darba dienā, kas izrādījās labs lēmums, jo visur varējām tikt bez rindām un drūzmas. Parka teritorijā bija iespēja ne tikai izmērcēties dubļos, bet arī pamērcēties zāļu vannā, pieteikties masāžām un peldēties vairākos baseinos. 

Sākumā daudzo komplektu piedāvājumā apjukām un teju pieteicāmies pašam ekskluzīvākajam variantam ar privāto mājiņu un masāžām, tomēr sapratām, ka galvenais tomēr ir dubļi un baseini. Tā arī darījām. Tāda ieejas biļete izmaksāja 300 000 dongu (12 eiro).

Snorkelēšana

Nha Trang pludmales nav piemērotas snorkelēšanai. Ūdens nav gana caurredzams un zivju apdzīvotie koraļļi no krasta nav sasniedzami. Tāpēc jāmeklē tūrisma aģentūras, kas piedāvā nogādāt līdz labākām snorkelēšanas vietām. Aģentūras daudz, snorkelēšanas vietas limitētas, bet varianti bija. Tā kā nekārojām cepināties saulītē, tad meklējām tādu piedāvājumu, kurā neietilpst izmešana uz salas vairāku stundu garumā. Arī šoreiz sadarbojāmies ar “Русский Информационный Центр”, kuri mums piešķīra vietu starptautiskā kompānijā. Bija lasīts, ka grupas, kurās dominē slāviski runājošie, spirts tiek dzerts, tikko uzkāpjot uz klāja. Tūristi no citās valodās runājošām valstīm rakstīja sliktas atsauksmes par dalību tādās kompānijās. Mūsu grupā bija aptuveni 20 cilvēki. Bija arī krievu tautības, bet visi bija pieklājīgi un civilizēti.

Pirmajā no abām snorkelēšanas pieturvietām, izdzirdējām latviešu valodu. Tas gan bija negaidīts pārsteigums Dienvidķīnas jūrā 20 cilvēku laivā satikt tautiešus! Jaunieši ceļoja pa Dienvidaustrumāzijas valstīm pēc ilgāka laika pavadīšanas Jaunzēlandē. Kas ar viņiem notika tālāk, nezinām, jo viņiem pašiem nekāda plāna nebija, un mūsu ceļi tik strauji šķīrās, ka uz atvadām nepaguvām apmainīties ar kontaktiem vai sarunāt vēl kādu tikšanos.

Turpināju eksperimentēt ar Ebay pasūtīto zemūdens fotokameras somu un specifiskos apstākļos uzņemto bilžu apstrādi.

Uz Nha Trang pārvācāmies no Hošiminas, kurā mums pārāk nepatika. Par to vairāk varat izlasīt Elīnas rakstu sērijā. Šajā kūrortpilsētā Dienvidķīnas jūras piekrastē (paši vjetnamieši šo nosaukumu gan galīgi neatzīst), stundas lidojuma attālumā no Hošiminas, ir aptuveni pusmiljons iedzīvotāju, un galvenā tās atrakcija ir pludmale.

Nha Trang dzīvojam Airbnb īrētā divistabu dzīvoklī, dažu minūšu attālumā no pludmales, iepirkšanās centra un futbola stadiona. Uz galveno tūristu biezeni un labākajiem restorāniem gan 5 minūtes jābrauc ar taksi. Ja sākotnēji likās, ka diskotēka 19 stundas dienā un skudru armija, kura 2 minūšu laikā ierodas nokopt jebkādu ēdienu, ko esi piemirsis uz galda vai grīdas, būs nepārvarams šķērslis komfortablai dzīvei jaunajā mājoklī, tad mēnesi vēlāk jāsecina, ka pie visa pierod.

Šī ir ļoti savdabīga pilsēta. Pirmkārt, jau ar to, ka no pilsētas te ir vien tik, cik dažas pludmalei paralēlas ielas ar neskaitāmām viesnīcām, restorāniem, bāriem un masāžas saloniem. Pāris iepirkšanās centri, daži muzeji, stadions, slimnīca un tas arī viss. Kur īsti dzīvo un ko šeit dara tas pusmiljons, skaidrs nav. 

Otra Nha Trang īpatnība ir, ka šeit ir neprātīgi daudz krievu. Ja uz ielas redzat balto cilvēku (un tādu te netrūkst), pastāv 90% varbūtība, ka tas ir krievs. Jebkurā veikalā vai taksī balto tūristu uzrunās lauzītā krievu valodā, lielākā daļa ēdienkaršu, reklāmu un citu rakstudarbu arī ir pieejama krieviski (un bieži nav angļu valodā). Krievu mīlestībai pret Nha Trang, un vjetnamiešu mīlestībai pret krieviem saknes meklējamas pagājušā gadsimta 80. gados, kad netālajā Cam Ranh līcī atradās lielākā Padomju Savienības militārā jūras bāze ārpus pašas Savienības. 

Šajā bāzē darbu atrada daudz vjetnamiešu, kuriem nācās apgūt krievu valodu. Krievi, savukārt, iepazinās ar Nha Trang apkaimes daili, un pēc Padomju Savienības sabrukuma šī vieta kļuva par vienu no iecienītākajiem tūrisma galamērķiem saules un jūras meklētājiem no Krievijas. Šodien uz Nha Trang lidostu ik dienas lido vairāki čārterreisi no Maskavas un citām Krievijas pilsētām, skaitliski konkurējot vien ar tūristiem no Ķīnas. Papildu kolorītu slāviskajai gaisotnei piešķir visur - diskotēkās, bāros, veikalos un 5* spa  - skanošais Raimonda Paula lielākais starptautiskais hits “Dāvāja Māriņa” (šeit zināms kā “Миллион алых роз” vai “Triệu Đóa Hồng”) visdažādākajās versijās un izpildījumos.

Kā jau iepriekš minēju, bez galvenās promenādes un pludmales Nha Trang īsti nekā prātīga nav. Nu gluži kā Jūrmalā. Toties ir iespēja katru dienu ēst citā restorānā (Tripadvisor Top3 ir šveiciešu un 2 grieķu(!) restorāni), izmēģināt savdabīgas improvizācijas par krievu virtuvi, apmeklēt kādu no neskaitāmām kafejnīcām un doties ekskursijās ārpus pilsētas. Ekskursijās bijām arī mēs, bet par tām uzrakstīsim atsevišķi. Jāpiebilst, ka Nha Trang ir salīdzinoši ļoti dārga pilsēta. Par savu dzīvokli maksājam ap 600 eiro (2x vairāk nekā līdzīga mītne izmaksātu Chiang Mai, Taizemē), savukārt, pusdienām ārpus mājas parasti nākas tērēt vismaz 10 eiro uz diviem, bet vakariņām - 15 - 25 eiro. Tiesa, jāatzīst, ka Nha Trang izvairāmies ēst pavisam noskrandušās ēstuvēs, no kurām nebaidījāmies Taizemē. Šāda izšķērdība mūsu piedzīvojuma noslēgumā skaidrojama gan ar faktu, ka otrā Vjetnamas mēneša vietā mums vienā brīdī bija ieplānots dārgs ceļojums uz Nepālu, no kura atteicāmies, gan ar to, ka es pirms dažām nedēļām izcēlos, vinnējot aptuveni 10 000 eiro pokera turnīrā, tā atgūstot visa mūsu Āzijas brauciena budžetu. Attiecīgi pēdējās nedēļas siltumā varam atļauties baudīt, īpaši netaupot. Ka-čing :)

Nha Trang pludmale ir patiešām patīkama. Gara, plaša, ar jēdzīgām smiltīm un ne pārāk netīra. Āzijā tas ir retums. Viļņi parasti ir gana lieli, lai nekāda lielā peldēšana nesanāktu, tomēr paplunčāties ir patīkami. Teju katrai viesnīcai ir savi guļamkrēsli un saulessargi, tādi ir arī daudzajiem bāriem un restorāniem, kuri izvietojušies pludmalē. 

No mūsu novērojumiem pa dienas vidu, kad ir saulains, peldas tikai retais. Lielākā burzma sākas īsi pirms saulrieta, ap pieciem pēcpusdienā, kad pludmalē iebrāžas vietējie, kuri no saules baidās kā no uguns, jo balts cilvēks - tas ir bagāts cilvēks, bet iededzis - prasts strādnieks, kuram visu dienu jāraujas saulē. Jāpiemin, ka nekāda snorkelēšana no krasta šeit nesanāks, jūras dibens ir smilšains un viļņi šīs smiltis visu laiku dzenā apkārt, redzamību padarot visnotaļ minimālu. Lai apskatītu zemūdens floru un faunu, nāksies šķirties no 15 - 25 eiro un doties speciālā snorkelēšanas braucienā, kurus šeit piedāvā uz katra stūra.

Pārvietoties pa pilsētu var ar kādu no aptuveni 10 kompāniju piedāvātajiem taksometriem (cenas var atšķirties vismaz 2x, bet pa pilsētas centru vairāk par pāris eiro nobraukt būs sarežģīti), vai arī par kapeikām (25 eirocentiem) ar vietējo autobusu, kuri šeit kursē 6 maršrutos. Šie maršruti gan nekur nav publicēti, un vienīgā mūsu identificētā iespēja tos uzzināt ir paņemt bezmaksas karti kādā no “Русский Информационный Центр” tūrisma birojiem, kuri orientējas tikai uz krieviski runājošajiem ceļotājiem. Starp citu, tur iegādājāmies arī savas ekskursijas un palikām apmierināti gan ar to cenu, gan kvalitāti.

Kopumā par Nha Trang pavadīto mēnesi nevaram sūdzēties. Pēc Hošiminas bardaka un piedzīvojumiem dzīve kūrortpilsētā, kurā viss ir pa rokai un vienmēr pieejams, ir tieši laikā. Tiesa, arī šeit fotoaparātu uz ielas vilkt ārā baidījāmies, tāpēc bildes lielākoties no dažādiem jumtiem. Lai nu kā, jau pēc pāris dienām no Vjetnamas atvadīsimies, lai dotos uz Taizemes megapoli Bangkoku, kur aizvadīsim savu pēdējo nedēļu eksperimentālajā avantūrā “Pārziemot siltumā”. Rīgā būsim 9. maijā. Lūdzu, ieslēdziet vasaru! :)

Jānis

Googlē par Hoc Mon rajonu nekā daudz nevar uzzināt. Vien to, ka šeit šosejas malā mēdz laist pūķus, kas rada dažādas bīstamības, tinoties ap kaklu garāmgājējiem, ieķeroties elektrības vados, un reiz pat aizķerts un gaisā uzrauts puika, kurš, krītot no 20 metru augstuma, nosities. Ar to informācija par šo rajonu aptrūkstas. 

Nesagaidot, kad Jānim būs brīvāks laiks, uzreiz pēc iekārtošanās jaunajās mājās devos pastaigā pa apkārtni. Tūlīt iegādājos konusveida cepuri cerībā, ka tā pasargās no pārkaršanas un uzmācīgās apkārtējo uzmanības. Secinājumi pēc gājiena bija tādi, ka esam diez gan lielā nekurienē vai arī biju izvēlējusies nepareizās ielas apskatei. Šķita prātīgi, ka nebiju paņēmusi līdzi fotoaparātu, jo intuīcija vai stereotipi radīja priekšstatu par nabadzību un tai piederošo noziedzību pret “bagātajiem” ārzemju tūristiem.

Nebijām gatavojušies, ka pilsētas mikrorajonā tiks kopti burkānu un ķiploku lauki. Šķita, ka katrā mājā tiek apstrādāta kāda raža. Te čili pipari, te sīpoli, te banāni utt. Regulāri jutāmies kā kinozvaigznes. Garāmbraucēji mēdza piebremzēt, lai varētu kārtīgāk mūs apskatīt. Mēdzām spēlēt spēli, kurā jāatbild ar “hello” uz citu no kāda kakta izlīduša, nedroša, bet smaidīga vietējā izloksnē pateikta “hello”. Spēle beidzās ar kārtīgu smieklu vētru, jo tālāk sarunāties vietējie neprata un paši par to bariņos uzjautrinājās. Reiz kādā ēstuvē šķita, ka apkalpojošais personāls fotografējas uz mūsu fona, kamēr ēdām uz dullo pasūtītu ēdienu no ēdienkartes nevalodā. 

Ar to, ka angļu valoda būs mazāk izplatīta kā tas bija Chiang Mai, bijām rēķinājušies. Bet tas, ka vispār nesaprot un nerunā angļu mēlē, bija apgrūtinājums. Palaimējās, ja tirdzniecības vietā grozījās kāds skolas vecuma bērns. Tad bija neliela iespēja, ka tiksim saprasti. 

Tika izpētīti visi iespējamie informācijas resursi, lai uzzinātu par tuvākajām civilizētajām iestādēm, bet vienīgais, ko varēja atrast bija Rin Rin japāņu dārzs. Kādā brīvākā dienā devāmies aplūkot no Japānas atvestās priedes, papriecāties par milzu samiem un safotografēties. Parks ierīkots lauka vidū aiz milzīga mūra. Tas, ka tāds parks šeit atrodas, ir pārsteidzoši, bet vairāk nekādu citu spilgtu iespaidu tas neatstāja.

Pa ceļam uz japāņu dārzu šķērsojām laupītāju ceļu. Tie divatā uz mocīša mums tuvojās pretēji mūsu iešanas virzienam. Atmiņā palikušas vien dažas sekundes no notikušā. Mocītis bija veikli samazinājis ātrumu tieši pie maniem sāniem. Jau tobrīd biju sākusi izvairīties un lēkt atpakaļ. Redzēju roku stiepjamies pēc mana kaklā karināmā naudas un telefona maciņa, ko biju uzlikusi šķērsām pār krūtīm. 

No cīņas ar uzbrucēju atceros vien savas domas par to, cik neforši būs staigāt plikai ar saplēstu kreklu. Lai kā zaglis rāva manu Stockmann pret izmēru nesamērīgi dārgo, pirms ceļa pirkto dārgumu glabātuvi, tā turpināja turēties pie manis. Vēl pēc brīža atjēdzos, kad Jānis skrēja noziedzniekiem pakaļ. Tā kā nekas netika no manis noplēsts, saucu Jāni atpakaļ. Domāju, ka labāk doties tālāk vien ar pārbīli, nekā iekulties vēl cīniņā ar nez kādiem ieročiem bruņotiem laupītājiem. Diemžēl tajā notikuma ātrumā nebijām spējīgi iegaumēt mocīša numuru. Ja tas būtu palicis uz rokas, tad būtu uzrakstījuši iesniegumu policijā. Šeit arī izbeidzās manas sandales dzīvība, par kuras pārplēsto siksniņu pārliecinājos vien pēc kāda noieta gabaliņa.

Zinot, ka pārbraucienos, it sevišķi, pārvākšanās gadījumos, var sanākt staigāt apkārt ar visiem personu apliecinošajiem dokumentiem un prāvām skaidras naudas summām, tad bijām apgādājušies ar dažām viltībām. Jānim bijām pasūtījuši naudas jostu no Ebay. Jostas platums ir diezgan neērts, bet vajadzības gadījumā noder. Pēc tāda paša principa, tikai platākas biju iešuvusi slepenās kabatas savos šortu un džinsu bikšu iekšpusē. Maciņus lietojam arī ikdienā telefonam un naudai. Tā šķiet drošāk par bikšu kabatu izmantošanu. Manām vasaras drēbēm ne vienmēr ir kabatas vai arī tās ir pārāk seklas. Un Jānim, vēl Latvijā esot, ir gadījies būt par upuri bikšu kabatu garnadzim, kurš kļuva par vienu maku bagātāks.

Regulāri jutāmies bezspēcīgi pret šīs pilsētas daļas īpatnībām. Nogurām ne tikai no saules un nespējas komunicēt ar apkārtējiem, bet arī no naktīs gaudojošiem suņiem, valdības pārraidēm piecos vakarā un no rīta, kā arī no tā, ka mājas tuvumā nebija iespējams iegādāties pārtiku, ja neskaita krekerus mazajās bodītēs un augļus un dārzeņus no tirgus. 

Visvairāk negāciju bija tieši ar takšiem. Hošiminā darbojas Uber un Grab taxi mobilās aplikācijas, ko labprāt arī izmantojam. Tā ir automatizēta iespēja izsaukt taksi bez nepieciešamības ar šoferi sarunāties. Aplikācijās nosaka gan cenu, gan ceļamērķi. Šoferiem atliek atsaukties uz mūsu izsaukumu un atbraukt uz mūsu norādīto ceļa sākuma vietu. Vēl vienkāršāk nevar būt, bet pat tas vjetnamiešu taksistiem ne vienmēr bija pa spēkam. Šoferi kā likums vienmēr pārzvanīja un kaut ko stāstīja vjetnamiski, lai arī Jānis bija norādījis, ka nerunā vjetnamiešu valodā. Tāpat šoferi mēdza atsaukties uz izsaukumu, bet neuzsāka ceļu pie mums ilgāku laiku nekā bija mūsu pacietības mērs. Līdz ar to iknedēļas iepirkšanās 2 kilometru attālajā lielveikalā bija vesels pasākums uz pusi dienas.

Tās reizes, kad kopā pavadījām laiku pilsētas centrā bija relaksējošas. Tomēr pēc visa piedzīvotā, it sevišķi, pēc Hanojas apmeklējuma, 2014. gadu sagaidot, kad vjetnamiskais mūs apbūra ar savu eksotiku un vienkāršo dzīvesveidu un radīja interesi Vjetnamā atgriezties, ar lielām cerībām devāmies tālāk uz Nha Trang. Pludmales pilsētai latviešu valodā redzēti arī tādi atvasinājumi kā Natranga, Načanga un Načana. Mēs lietosim nosaukumu angļu valodā Nha Trang.

Pirmais uzdevums bija nokļūt līdz pilsētas centram. Jānis mani bija aprīkojis ar takšu izsaukšanas aplikācijām, bet tik un tā vēlējos saprast, kā pārvietojas vietējie iedzīvotāji. Turklāt braukšana vienai ar taksi mani nekad nav patikusi sastapto neadekvāto šoferu dēļ. Cenas atšķirība taksim un autobusam par 40 minūšu braucienu ir ievērojama. 13. autobuss, kurš ved arī uz populārajiem Ču-či (-guli, mazais šmuli) tuneļiem jeb Chu Chi, izmaksā 7 000 VND (30 eirocentus), bet taksis ap 150 000 VND jeb 6 eiro. Stāvēju šosejas malā un ar angliski runājošu skolnieci balsoju zaļi balto ikarusu. Bērni šeit runāja angliski un bija lieliski palīgi saziņā. Jaunā draudzene man arī palīdzēja nokomunicēt biļešu kasierei, kur mani jāizlaiž, jo pati devās uz futbola treniņu un izkāpa nedaudz ātrāk.

Bilde ar 13. autobusu no kolēģu Arty Dubs bloga. Daudz kur šķita bīstami vilkt fotoaparātu laukā no somas, tāpēc visu nespēju iemūžināt.

Mūsu mājas atradās it kā bardaka kabatiņā, šaurā ieliņā, bet uz tuvējām lielajām ielām kūsāja kultūršoka midzeņi. Mazliet cerēju, bet līdz galam neticēju, ka pilsēta varētu mani atpūtināt no uzmācošās mikrorajona kaimiņu uzmanības un piedāvāt rietumniekiem pazīstamākas ekstras. Tomēr, tuvojoties viesnīcai un centram, pilsēta kļuva tikai intensīvāka. Tā pati jezga ap noskrandušām bodītēm, tikai mazāk dārzeņu tirgotāju un vairāk lupatnieku. Satiksme tikpat traka, tikai dalībnieku vairāk un sastrēgumi lielāki. Troksnis tikai pieauga. 

Biju apmetusies mugursomnieku rajonā, kur viesnīcas ir lētākas un ceļotāji ar zemākām ērtību prasībām. Šejienieši bija draudzīgāki, bet sajutos kā žurka vienā renstelē ar pārējiem. Tāda sajūta radās, kad nolēmu doties paēst. Pirmais, ko viesnīcnieks teica, pamanot manu auduma kulīti uz pleca, bija aizrādījums, ka tā somu nesāt nevajagot, jo to zagļi noraušot. Laika sagatavoties ceļam nebija daudz, tāpēc ar nelielo izpēti nepietika atrast piemērotāko ēšanas vietu. Kuņģis lika rīkoties ātri, tāpēc pieņēmu lēmumu par labu rajona iepazīšanai uz dullo. Tā nebija laba doma, jo mugursomnieku rajons čum un mudž no ceļotājiem un viņu naudas makiem pakaļ staigājošiem tirgotājiem un zagļiem. Ja citur maldīšanās pa nezināmām ielām ir romantiska padarīšana, atklājot neparastas vietas un piedzīvojot neplānotus notikumus, tad šeit nekas no tā nebija. Bija tikai bīstami krustojumi, nebeidzama satiksme, troksnis un netīrība. Atlikušo vakaru pavadīju viesnīcā, meklējot vairāk informācijas par pilsētu, ko apmeklēt un kur ēst.

Nākamajā dienā bija ieplānots vjetnamiešu kulinārijas mācību apmeklējums. Visi dalībnieki ar velorikšām, kur pasažieris sēž krēslā uz priekšējā riteņa, tikām nogādāti tirgū, kur sākās mūsu apmācības. Vispirms gan vienojāmies par to, ko no tradicionālajiem vjetnamiešu ēdieniem gatavosim. Tātad - cūkgaļas zupiņu, rīsu miltu pankūkas ar cūkgaļas un garneļu pildījumu, īpaša veida pildītos rīspapīra rullīšus, kas atgādina kaut ko pa vidu starp zināmajiem eļļā ceptajiem un svaigajiem, un cūkas ribiņas.  

Pie šefpavāra Vu bija forši. Pirmais uzdevums bija sakapāt šalotes sīpolus, citronzāli un ķiplokus. Pēc parauga un šefpavāra atļaujas ar lieliem nažiem šķaidījām visas sastāvdaļas pa virtuvi. Tālāk ķimerējāmies ap gatavošanu. Viss bija organizēts raiti. Palīgi regulāri novāca netīros traukus un piederumus, un jestrais šefpavārs pieteicās visus safotografēt, ja vien mums rodas tāda vēlme. Dažu stundu laikā bija jūtams sagurums no jauniegūtās informācijas par gatavošanas tehnoloģijām un nezināmajiem produktiem. Pārējie divi dalībnieki bija Austrālijā dzīvojoši japāņi, kuri sagādāja vēl papildus informāciju, jo uzdeva padziļinātus jautājumus par atšķirībām Āzijas valstu gatavošanas paradumos.

Ēdiena pasniegšanai tika pievērsta īpaša uzmanība. Iemācījos pagatavot tomāta rozīti, gurķu sirsniņu un redzēju, kā tiek veidots tomāta gulbītis. Pusdienas bijām nopelnījuši godam. Visu apēst gan nejaudājām. Lielu atzinību izpelnījās šefpavāra uzdāvinātais suvenīrs - jauni cepšanai domātie irbulīši, ko bijām iemācījušies lietot gatavošanas procesā. Tie atšķirībā no parastajiem, ar ko ēd nūdeles, ir prāvu tiesu lielāki. 

Atlikušo dienu pavadīju, izstaigājot maršrutu pa ievērojamākajām franču kolonijas laika celtnēm un meklējot skābo krējumu gurķu un tomātu salātiem, ko nebijām baudījuši jau vairāk nekā četrus mēnešus. Franču alternatīvais variants crème fraîche par 8 eiro par 200 gramiem tomēr nelikās pieņemams. Francūžu invāzijas ietekme šeit bija neitrāla. Tāda sajūta, ka franču bageti vjetnamietis tik ļoti pieņēmis par savējo, ka tikai tūristam tā joprojām asociējas ar Parīzi. Tāpat stilizētie kafejnīcu nosaukumi, kur vietumis sastopama kāda franču izteiksme iejūk pilsētas raibumos tā, ka franču klātbūtne nav jūtama vai sasniegusi pilnīgi citus interpretācijas apvāršņus. Dienas noslēgumā turpināju meklēt informāciju par pilsētu, citādi katra minūte karstajās haosa ielās nogurdināja.

Pēdējā dienā biju gandrīz labi sagatavojusies. Gandrīz, jo biju nolēmusi apmeklēt mākslas muzeju, kurš pirmdienā izrādījās slēgts, tāpēc devos uz nepopulāru parku, kurā vēroju cīņas mākslai līdzīgu deju ar vēdeklīšiem entuziastu izpildījumā un kāda vēsturiska tempļa paliekas un izbaudīju plašo zaļumu un mieru. Tālāk devos uz studentu iecienītu klusu kafejnīcu, kurā ar limonādi un ledus tēju, kuru viesmīle regulāri papildināja bezmaksas, sēdēju un sakārtoju domas. Pirms atgriešanās mājās iegādājos smalkmaizītes franču konditorejā. 

Hošimina ir pilsēta ar savu unikālu raksturu. Un pēc pirmā pilsētas centra apmeklējuma tapa skaidrs, ka, lai to kārtīgāk iepazītu, nepieciešams labi izpētīt pieejamo informāciju. Citādi, pa ielām klīstot, neko prātīgu piedzīvot nesanāk kā vien smacējošu un pelēku bardaku. Piedevām pusi no atvēlētā laika sanāca veltīt izpētei viesnīcas numuriņā.

Nākamajās reizēs jau devāmies kopā ar Jāni diez gan labi sagatavojušies, līdz ar to arī uzturēšanās juceklīgajā pilsētas centrā bija daudz patīkamāka. Par to lasiet iepriekšējā rakstā.

Manā dzimšanas dienā Jānis bija noorganizējis ekskursiju laivā ar pensionētiem bagātniekiem pa Saigonas upi. Redzējām nabadzīgo, uz pāļiem sacelto šīfera graustu rajonu upes krastā, vietējo tirgu un Pērtiķu salas dažādo faunu un floru. 

Šī bija arī pirmā no divām reizēm, kad, dodoties ekskursijā, fotoaparāta atmiņas karte palikusi datorā mājās. Bilžu nav daudz un tās uzņemtas ar telefoniem vai piemeklētas internetā, ja pašiem nebija sanākušas.

Airu laiviņā devāmies lūkoties milzu sikspārņus, kuru spārnu atvērums sniedzas līdz metram. Pa dienu tie guļ kā ābolīši koku zaros un ņurd.

Krokodilu audzētavā barojām ūdens dzīvniekus ar kārtīm, kuru galā uz striķa karājās svaiga gaļa. Arī aiz nožogojuma bija diez gan bailīgi. Onkulis bildē nav Jānis.

Pērtiķīši zināja, ka atbraukušie tūristi dos viņiem paredzētos cepumiņus. Jānis nebija ar pliku roku pierunājams. 

Hošiminai ir vairāki līmeņi. Lai atrastu ko patīkamu, no plašā informācijas daudzuma par ieteicamajām apmeklēšanas vietām mērķtiecīgi jāvelk laukā esence. Tā biju uzgājusi unikālu biznesa pieeju pusapdzīvotām, vecām, franču celtām daudzstāvu mājām. Pilsētā ir vairākas tādas mājas, kurās dažos dzīvokļos mitinās vecākās paaudzes vjetnamieši, bet liela daļa ēkas stāv tukša. Jauni uzņēmēji, veikalnieki un kafejnīcu īpašnieki noskatījuši, ka tādas mājas ir piemērotas vietas radošiem centriem. 

Izcila vieta komforta zonas pārbaudīšanai, it sevišķi tādiem, kam nepatīk nepazīstamas, neierastas vietas, kur neviens pretī nenāk un neiepazīstina ar notiekošo.

Māja 14 Tôn Thất, kuru mēs apmeklējām, no ielas izskatās, kā parasta dzīvojamā māja nomaļā ieliņā. Tikai vērīgam garāmgājējam redzamas norādes uz veikaliņiem un kafejnīcām. Māju jāpārmeklē uzmanīgi, jo var gadīties iemaldīties kāda mājvietā vai uzskriet virsū apakšbiksēs klaiņojošam mājas iemītniekam. 

Mājas iedzīvotāji neiebilst, ka kaimiņu dzīvokļi tiek izīrēti veikalniekiem, jo mājās rodas dzīvība un ir iespēja būt cilvēkos. Uzņēmumi nebaidās no konkurences. Mēs novērojām vairākus modes apģērbu un aksesuāru tirgoņus, kā arī reiz mājā atradās vairākas kafejnīcas, kur pusdienot vai iekārtoties ar datoru uz ilgāku laiku. Mēs atradām tikai vienu, bet, iespējams, kādu neredzējām plašajos gaiteņos.

Par iecienītāko restorānu Hošiminā nominējām Vidusjūras kulinārijas ēstuvi “Saffron”. Lai arī pusdienu piedāvājums izrādījās pliekans, tas nenomāca vēlmi restorānā vakariņot atkārtoti. Dzīvojot Āzijā un dažkārt nogurstot no vietējo ēdienu īpatnībām, esmu novērojusi, ka Jānim arvien vairāk iepatīkas Latvijai ģeogrāfiski tuvāk esošo valstu kulinārija, no kā līdz šim bija izvairījies, piem., Ziemeļāfrikas un indiešu ēdieni. Mani kā ēdienu eksperimentētāju tas, protams, priecē.

Lai cik neaizmirstami izcils bija mūsu pirmais džeza kluba “Sax’n’art” apmeklējums, tik neizturami briesmīgs turpat izrādījās otrais, kurā nespējām izturēt vairāk par 3 skaņdarbiem un, neiztukšodami pasūtītos dzērienus, metāmies laukā pa durvīm. Pirmajā reizē pamanījāmies tikt apsēdināti iepretim improvizētajai skatuvei, uz kuras kāpa pats kluba īpašnieks un labākais saksofonists visā Vjetnamā Tran Manh Tuan, kurš mainīja pat vairākus pūšamos instrumentus no moderniem uz tradicionālajiem viena skaņdarba laikā. Bet otrajā daļā viņam piebiedrojās otrs labākais saksofonists valstī. Pēc pirmā apmeklējuma bijām tādā starā, ka bijām nolēmuši atlicināt 4 eiro ieejas maksai otrajam apmeklējumam pasaules līmeņa mūzikas klubā. Tomēr velti, jo mūsu ausis vīta gan sliktās akustikas dēļ ierādītajās sēdvietās, gan ķērcošās izpildītājas dēļ.

Tā kā dzīvojām diez gan tālu no pilsētas centra, tad tās nedēļas nogales, kurās devāmies uz centru, apmetāmies viesnīcās. Pirmajā reizē bijām iemitinājušies mugursomnieku rajonā kopā ar citiem “lētāk, autentiskāk” ceļotājiem. 

Bet otrajā reizē Jānis bija nolēmis, ka esam pelnījuši atpūsties no pilsētas burzmas glaunākā vietā ar jumta baseinu, kundziņu istabu un vannu ar burbuļu pūtējiem.  

Medicīnas muzejs izklausījās diezgan daudzsološi, jo par aziātu unikālajām zināšanām medicīnā bija tikai blāva nojausma. Tomēr tripadvisor atsauksmes pievīla. Brīdī, kad bijām ieradušies, nebija neviena angliski runājoša gida, un eksozīcijas apraksti bija skopi. Blandījāmies pa muzeju, vērojām senlietas un fantazējām, kādiem nolūkiem tās bija lietotas.

Hošiminā iespējams apmeklēt dažādas savdabīgas kafejnīcas. Vienā piedāvā sēdēt smiltīs un baudīt dzērienus, bet citā uz tualetes podiem ēst pusdienas. Būcenīti apmeklēt neizdevās, jo kārtējo reizi neviena no interneta kartēm neatspoguļoja reālo novietojumu. Toties bijām neierastā kafejnīcā Kujuz, kur piedāvātos dzērienus jāpagatavo pašiem. 

Kafejnīca ierindota starp slēptākajām pilsētas vietām. Un tā arī bija. Pat stāvot pie kafejnīcas aizbultētajiem vārtiem, jau domājām, ka atkal nav paveicies atrast iecerēto iestādi, kad pamanījām uz pastkastītes nelielā rakstā uzdrukātu kafejnīcas nosaukumu. Prasītos, ka pārdevējs draudzīgāk apmāca pirmreizējos apmeklētājus, izrādot virtuves izkārtojumu un skaidrojot receptūru, citādi mazliet neērti citu viesu vidū. Tomēr nekur šis nevarēja sprukt, kad turpināju uzdot jautājumus, kamēr meistaroju mūsu šokolādes dzērienus ar kondensēto pienu. Kafejnīcas vīzija bija piedāvāt viesiem mājas atmosfēru, kurā paši gatavo ko un kā vēlas.

Reiz pie vakariņām kādā jaukā neliela budžeta ēstuvē pasūtījām arī leduskafiju, ko silti ieteica un aprunāja kaislīgi kafijas dzērāji un mūsu bloga lasītāji Twitterī. Tā bija otrā kafijas “tase” no kopumā trim, ko visa ceļojuma laikā esam dzēruši. Kafija joprojām mums nešķiet iekšķīgi lietojama, bet kaut kā tomēr esam iemanījušies tikt līdz dzeramtrauka apakšai.

Tā kā nebija skaidrs, vai franču izstrādājums būs tās cenas vērts, tad nenopirku. Vjetnamas piena produktu klāsts skumdināja, jo, lai arī Āzijas valstīs piena produkti ir izredzēto pārtika, tomēr gan Chiang Mai, gan Kualalumpurā šādu vai tādu skābo krējumu par dažiem vai vairākiem eiro ārzemnieku lielveikalos varēja iegādāties. 

Vēlāk mājās prātoju par piena baktērijām un nolēmu ielūkoties Google, vai nav kāds tautas līdzeklis, kā iegūt skābo krējumu. Izrādījās, ka ir. Daudzi, jo daudzi citu blogu un video autori pārliecināti stāstīja, ka no saldā krējuma un citronu sulas iegūtā masa garšo tāpat kā veikalos nopērkamais skābais krējums. Domāts darīts.

Citronam Vjetnamā un Taizemē ir importa nodoklis, tāpēc tas, ja kaut kur ir pieejams, tad ir neadekvāti dārgs, bet nevarēju atrast argumentu, kāpēc vietējais laims nevarētu būt tik pat noderīgs. Norādes visur bija vienādas - uz 236 ml (jeb vienas amerikāņu krūzes tilpuma) saldā krējuma ar putojamo slotiņu vai manā gadījumā ar dakšiņu jāsaklopē ar 1 ēdamkaroti citrona sulas. Saldais krējums reaģēja momentā, kļūstot biezs. Tālāk tas atkal pieplaka, bet, ievietots ledusskapī, sacietēja labā konsistencē.

Pēc pirmā mēģinājuma gan man, gan Jānim bija vienāds secinājums - garšo pēc putukrējuma ar laimu. Bet mirkli vēlāk pie otrās karotes arī secinājums līdzīgs - garša tomēr ir ļoti tuva skābajam krējumam.

Tā jau vairākus vakarus esam ēduši tomātu un gurķu salātus ar krējumu.

Pirms pieņemt lēmumu 2014. gadu sagaidīt Hanojā, apsvērām iespēju apciemot Latviju, tomēr, saprotot faktiskās izmaksas, šo domu ātri vien atmetām. Tā vietā tikām pie Air Asia biļetēm uz Hanoju komplektā ar 10 naktīm pavisam nelielā, bet Tripadvisor ļoti saslavētā viesnīcā pašā pilsētas centrā (Old Quarter). Izmaksas biļetēm un naktsmītnei (3*) ar visām brokastīm - 500 eiro uz abiem.

Uz Hanoju devāmies tikai ar nelielām rokas bagāžām. Rēķinājāmies, ka tur būs krietni aukstāks nekā Kualalumpurā (pa dienu +18-25, naktī +10), bet to aukstumu, ar kuru dažbrīd saskārāmies, tomēr gaidījuši nebijām. Nekādu lielo plānošanu neveicām - zinājām, ka Hanojā gribam satikt Miku un Zani, kuri tieši tobrīd tur finišēja savu braucienu ar vilcienu cauri visai Vjetnamai, vēl apsvērām kruīzu pa Halonga līci (Ha Long Bay), bet pārējo tika izlemts skatīties uz vieta. Šis lēmums izrādījās ļoti prātīgs, jo pavadīt vairākas dienas uz ūdens visticamāk nebūtu bijis pārāk patīkami.

Hanoja beidzot iedeva to īsto Āzijas kultūršoku, kuru nedz Malaizijā, nedz citās līdz šim apceļotajās vietās tā līdz galam izbaudīt nebija nācies. Miljoni motociklu, pilnīgs haoss ielās, tempļi it visur, Hanojai raksturīgās superšaurās mājas, ielu tirgoņi un improvizētas ēstuves tieši uz ietves ik pēc pāris metriem, cepti suņi, sievietes ar nēšiem tradicionālajās bambusa cepurēs - tas viss iemeta pilnīgi citā Āzijā. 

Ielidojām, ātri nonācām viesnīcā ar kuru tiešām bijām trāpījuši, un jau tajā pašā vakarā Elīnas mudināti apmeklējām tradicionālās Vjetnamiešu "Ca trù" mūzikas koncertu kādā templī. Mūzika savdabīga, bet pieredze ļoti iespaidīga - neredzēti instrumenti, kurus izdevās arī apčamdīt, nepiedzīvota atmosfēra... 

Vienā no nākamajām dienām devāmies dienas eskursijā uz vienu no senajām Vjetnamas galvaspilsētām. Par šo pasākumu ko labu grūti pateikt - braucām 3 stundas, lai 20 minūtes apskatītu kādu templi, tad vēl stundu brauktu, un tad 2 stundas vizinātos ar laivu pa pazemes upi caur ļoti, ļoti aukstām alām. Jaudīgi skati, bet kopumā nočakarēta diena, kuru gan mums īpaši netrūka.

Miku un Zani patiešām satikām un kopīgi devāmies sagaidīt jauno gadu pie ezera pilsētas pašā centrā, kur to pašu darīja vēl daži simti tūkstošu cilvēku. Iespējams, visdīvainākais piedzīvojums visa brauciena laikā. Sēžam pie skaisti izgaismotā ezera, gaidām pusnakti un pļāpājam par to, kāda gan būs uguņošana. Pienāk pusnakts un sākas... tieši nekas. Nedz uguņošanas, nedz kādas citas indikācijas par jauno gadu, pat nekādu tostu no apkārt stāvošajiem. Visi brīdi pastāv un izklīst pa mājām. 4 bālģīmjiem apmulsums pārākajā pakāpē.

Nākamajā dienā esam izvēlējušies doties pretī vēl dziļākai ziemai - ar nakts guļamvilcienu uz pašu Vjetnamas ziemeļu galu, pie Ķīnas robežas. Uz Sapu un tās apkārtnes kalniem (Hoang Lien Mountains), kur mākoņos slienas arī Vjetnamas augstākā smaile Fansipans (3143m). Tur mazā grupā paredzēts gida pavadībā doties 3 dienu pārgājienā pa kalniem un vietējiem ciematiem. Vjetnamā ir tūkstošiem absolūti neuzticamu viltus tūrisma aģentūru, tāpēc izvēlējāmies maksāt vairāk par labu pakalpojumu un aģentūra "Vega Travel" (citas adreses ir feiki) izrādījās uzdevumu augstumos.

Sapā bija auksts, ļoti auksts, it īpaši pēc Kuala Lumpuras +33. Naktī temperatūra noslīdēja tuvu nullei, tāpēc Hanojā pēdējā brīdī iepirktās ziemas jakas lieti noderēja. Grupā bez mums tikai vēl viens holandiešu pāris, kuri pašlaik ir bez darba, tāpēc apceļo Āziju. Jauki, vai ne? Pārgājiens ārkārtīgi zinoša gida pavadībā izrādījās daudz grūtāks, nekā bijām iedomājušies. Kā teica gids, viņš mūs vedot pa vidējās grūtības takām, lielākās grupas parasti ejot pa ceļu. Kādas īsti ir augstākās grūtības takas, man pat grūti iedomāties, jo mēs gan kāpelējām pa klintīm, gan bridām pa rīsu laukiem, gan lauzāmies cauri džungļiem, lai pirmās dienas beigās pēc pieveiktiem aptuveni 20 kilometriem augstkalnu apstākļos būtu pilnīgi beigti.

Mūsu ceļš veda cauri vairākiem Vjetnamas etnisko minoritāšu ciemiem. Kopumā viņiem tādas ir teju 60 un katrai ir pilnīgi citas tradīcijas, tērpi un dzīvesveids. Kalnos rīsam, kurš ir galvenais pārtikas avots, ir tikai viena raža, tāpēc 9 mēnešus gadā vietējiem īsti nav ko darīt. Tāpēc daudzas vietējās sievietes mēro grūto ceļu līdzi tūristu grupām, runājoties, iedraudzējoties, palīdzot un beigās mēģinot notirgot kādu suvenīru. Arī mūs apstrādāja ļoti ātri, bet zaudētāji tāpēc nejutāmies, jo suvenīri bija tiešām glīti. Ieteikums ir ātri kaut ko nopirkt, lai vēlāk visām nākamajām tirgotājām varētu rādīt, ka tev jau viss ir.

Nakšņojām vienā no vietējiem ciemiem, t.s. "homestay". Bijām dzirdējuši, ka daudz kur tas tāds cirks vien ir, ar pirti un biljardu tūristiem. Mūs sagaidīja kārtīga ferma nekurienes vidū, vakariņas ar vietējo ģimeni un nakšņošana uz matrača zem 10kg smagas jaka vilnas segas. Gulējām kā nosisti :) Nākamajā dienā holandiešu puisis ceļu turpināt vairs nebija spējīgs, jo laikam bija ko nelāgu ieēdis, tāpēc ceļu turpinājām tikai mēs ar Elīnu un gids. Kājas vilkās ļoti negribīgi, bet šķiet, ka to redzēdams, gids maršrutu pamatīgi noīsināja. Pirms tam gan neplānoti tikām apciemot kādu vietējo ģimeni vēl daudz autentiskākos apstākļos - vienstāvu būdā ar klona grīdu, kur kur ugunskurs, vārās ēdiens, viss dūmos. Pamājām meitenītei, kura stāvēja pie būdas, mums pamāja pretī, un beigās aicināja iekšā.

Vēl vienu dienu pavadījām pašā Sapā, izmēģinot šaušalīgāko masāžu mūsu mūžā (+10 grādu temperatūrā) un mērojot garu ceļo uz tikai tūristiem paredzētu parādes ciematu pie pa pusei mākslīga ūdenskrituma. Bezjēdzīgi izšķiests laiks. Runājot par laiku, tad kalnos piedzīvojām teju visu iespējamo laika apstākļu spektru. Pirmajā dienā spoži spīdēja saule, otrajā visu klāja knapi caurredzama migla, bet trešajā pamatīgi lija. Kalni.

Atgriežoties Hanojā, vēl paguvām apskatīt ārkārtīgi iespaidīgo Literatūras templi, nobaudīt  slaveno Cha Ca zivi ar dillēm, izgāzt kaudzi naudas spicākajā pilsētas franču restorānā un pat ieraudzīt ceptu suni kādā no šķērsielām turpat vecpilsētā.  

Mēs Vjetnamā pavadījām 12 dienas un apskatījām tikai mazu daļiņu no šīs fascinējošās valsts. Vismaz man palika iespaids, ka tā ir vieta, kurā es pat kādu laiku gribētu padzīvot. Jo tā ir tik ļoti atšķirīga no visa, ko esmu piedzīvojis līdz šim.