Nedaudz ne par Islandi
Palikušas 3 dienas līdz lidošanai uz Islandi. Sācies neliels pirmsaizbraukšanas stresiņš, jāsāk lēnām krāmēt somas un jāizdara vēl miljons citu darbu. Un kā odziņa tam visam ir tas, ka esmu pazaudējis visus trīs Training Agreement eksemplārus, kuri jāved uz Islandi. Bet šoreiz ne par to.
No 16. līdz 24. maijam kopā ar kursabiedriem mācību prakses ietvaros pavadījām Veclaicenē. Lai gan pirms braukšanas bija cilvēki, kuri nebija par šo visu lielā sajūsmā, pats visu uztvēru kā lielu piedzīvojumu un iespēju pārbaudīt sevi nedaudz citādākos apstākļos nekā ierasts. 1 duša uz 40 cilvēkiem, gulēšana uz matračiem, dzīvošana kopā ar visiem kursabiedriem un velobraucieni un pārgājieni katru dienu tiešām nav tas, ar ko sanāk sastapties ikdienā. Izmirkuši, izpeldējušies, pārcepušies saulē un dabūjuši labākos tratoristu iedegumus, pārbarojuši odus, izklaidējuši vietējos Muzeju nakts laikā, nominušies ar velosipēdiem tā, ka grūti apsēsties, iekarojuši Munameģi, Dēliņkalnu, Sauleskalnu(vidēji 2 reizes dienā; Sauleskalns labākais!) un vēl dažus paugurus - mēs izturējām līdz galam! Jau pēc pirmajām dienām, kas daudziem fiziski nebija vieglas, ar Sandi(a.k.a. Kandi) izdomājām, ka pēdējā dienā meitenēm vajadzētu uztaisīt pārsteigumu par to, ka viņas ir izturējušas šīs 9 dienas. Tā tapa ideja par celšanos 6 no rīta un pankūku cepšanu brokastīs.
Par visu šo liels paldies jāsaka pasniedzējiem, kas šo visu izplānoja - Ivetai Druvai-Druvaskalnei un Jurim Smaļinskim(a.k.a. Smailijs :)). Pieredzes bagāti cilvēki, kuri ar prieku dalās savās zināšanās.
Tik pat liels paldies visiem kursabiedriem - jau pirms braukšanas zināju, ka šis būs tāds kārtīgs kursa saliedēšanās pasākums, bet nebiju domājis, ka būs tik grūti braukt prom. Dzīvojām kā viena liela ģimene. Lai gan visus šo cilvēkus skolā sanāk redzēt gandrīz katru dienu, šeit tas tomēr bija citādāk, jo parasti pēc skolas lielākā daļa dodas savās darīšanās. Šeit bija iespēja tuvāk iepazīt arī tos, ar kuriem ikdienā nesanāk būt tik bieži kopā. Baigais gruzoniņš iestājās, kad bija jāsāk krāmēt mantas, gribējās vēl vismaz vienu brīvu dienu bez nekādiem darbiem, kuru varētu pavadīt Veclaicenē un tā kārtīgi atvadīties no visiem pirms ilgās neredzēšanās. Kurss labākais!
Bildes kaut kad nedaudz vēlāk(tagad jau laikam šķiet, ka daudz daudz vēlāk :D)
