ideicmanis.tumblr.com

COLDPLAY. Otrā nedēļa Austrijā, 2dienas vakars. Jau ilgāku laiku domāts par Coldplay koncertu Minhenē, apsvērti plusi un mīnusi. Ja nemaldos, tad jau vasaras vidū Erasmus Facebook grupā parādījās pirmās runas par braukšanu uz Minheni 12. septembrī. Lai gan sākumā biju ar visām 4 par braukšanu, neatceros kāpēc, bet biļeti nenopirku.

Vienīgie, kas nopirka biļetes, bija spāniete Aurora un Kelsens no Jaunzēlandes. Tomēr arī viņi vēl līdz 2dienai nezināja, vai brauks vai nē, jo pasūtītās biļetes bija noklīdušas un paskastītē nebija. Pēc vairāk nekā mēneša lidināšanās ar pasta balodi pa nezināmām vietām, biļetes pēkšņi uzradās paskastītē dienu pirms koncerta.

Uz Minheni no Zalcburgas var aizbraukt ar vilcienu, tomēr, tā kā Līgai ir mašīna šeit, tad viņai radās doma, ka ar mašīnu aizbraukt 4 cilvekim būtu lētāk un ka varētu aizvest abus uz koncertu un apskatīt nedaudz pilsētu. Izklausījās interesantāk nekā sēdēt kopmītnēs, tāpēc piekritu. Tomēr tā bija tikai sākotnējā doma. Tā nu atprasījāmies no daļas vācu valodas intensīvā kursa un devāmies ceļā.

Aizbraucām līdz Minhenes olimpiskajam stadionam, nolikām mašīnu un sapratām, ka laikam jau nebūs gudri braukt uzreiz prom, ja samaksāts par stāvlaukumu. Jāiet meklēt biļetes pie ieejas! Sākumā bija tikai viens vīrietis, kuram bija viena biļete - nederēja mums tas jo vajadzēja 2. Nedaudz pagaidījām un uzradās vēl viens, kuram bija 2 biļetes katra par 60 eiro. Padomājām, ka, ja jau esam šeit, tad laikam jau vien jāņem ciet. Sākām skaitīt, cik mums kopā skaidra nauda sanāk - vairāk par 78 eiro kopā nevarējām salikt. Parādījās vēl viens vīrietis, kurš piedāvāja 2 biļetes labākās vietās par 100. Šķiet, ka tas mums ļoti palīdzēja, jo pirmais vīrietis nolēma atdot mums abas biļetes par 78 eiro! Dabūjām 2 biļetes lētāk nekā bija cena uz vienas biļetes. Tāda laime! Redzēsim Coldplay dzīvajā! 

Biļetes nebija viltotas, un mēs tikām iekšā. Sākumā uzstājās Charli XCX un Marina and the Diamonds. Un tad jau tas, kāpēc visi tur bija sapulcējušies. Gaismas, pirotehnika un vēl visādi specefekti padarīja šovu tik iespaidīgu, un arī lietus nespēja neko izbojāt(tas vairāk par tiem, kas bija pie pašas skatuves, un pašiem Coldplay, jo mēs bijām zem jumta). Gandrīz 2 stundas garš koncerts. Un dzīvajā viņi tiešām ir ļoti labi. Vēl vairākas dienas pēc šī visa neticējās, ka tas ir noticis.

Turpinu par to, kas noticis šeit Austrijā.

Tajā pašā iepazīšanās nedēļas sestdienā devāmies nedaudz iekarot kalnus. 10 cilvēku sastāvā(tikai viena meitene no visām apmaiņas studentēm pievienojās, un tā, protams, bija Līga :D) devāmies uz vietu, kas tiek saukta par Kehlsteinhaus jeb Eagle’s Nest jeb latviski vienkārši ērgļa ligzdu. Ar ko tā ir ievērojama? Šī māja kalna virsotnē bija Ādolfa Hitlera vasaras māja, kurā viņš uzņēma dažādas augsta ranga amatpersonas. Un, lai to darītu cienījami, viņš neizvēlējās kuru katru vietu, bet tieši šo virsotni, no kuras paveras ļoti skaists skats uz apkārtni. Iespējams redzēt arī diezgan labi redzēt 35 km attālumā esošo Zalcburgu. Šobrīd gan šī vieta ir pārvērsta par tūristu pārpildītu restorānu.

Pārgājienu sākām diezgan agri, jo priekšā bija garš ceļš ejams. Beigās sanāca tā, ka kopā kājām nogājām apmēram 25 km. Sākumā ar vilcienu braucām uz netālu esošo pilsētiņu Hallein. Neliela nesaprašanās sanāca ar visu braukšanu, bija ļoti agrs, grūti piecelties. Tā kā ne visi dzīvo kopmītnēs pie skolas, tad sarunājām tikties vilcienā, bet vilcienu nokavējām. Gaidījām nākamo un cerējām, ka pārējie mūs pagaidīs. Lielākais cēlonis tam visam laikam tomēr bija tas, ka tā bija pirmā nedēļa un reti kuram bija vietējais numurs, tā kā sazvanīties nevarēja. Paveicās un visi satikāmies vilciena stacijā.

Tā nu ar nelielu nobīdi no plāna sākām iet, un gājām un gājām ļoti ilgi. Dažādi īsākie ceļi, google maps, Vācijas robežas šķērsošana un bijām augšā. Ja no rīt bija diezgan pavēs, tad augšā varēja just, ka saule diezgan silda. Sākumā bija doma braukt lejā ar autobusu, bet, kad uzzinājām, ka autobusa cena ir 11 eiro par 5 km braucienu lejā no kalna, tad ātri vien atmetām šo domu. Vienīgā problēma bija tāda, ka pēdējais autobuss no kalna pakājes atpakaļ uz Zalcburgu bija ap 17:00 un to pašu distanci atpakaļ iet negribējās. Nācās nedaudz paskriet, bet beigās viss kārtībā.

Hei! Izdomāju, ka beidzot jāmet slinkums pie malas un jāsaņemas uzrakstīt kaut kas nedaudz sīkāk par to, kas ar mani notiek.

Tātad jā, jau kopš 3. septembra dzīvojos pa Austriju, Zalcburgu un palikšu šeit vismaz uz vienu semestri Erasmus apmaiņas programmas ietvaros.

Atlidoju uz Zalcburgu pa taisno no Islandes, tā kā mājās nav sanācis būt jau diezgan ilgu laiku. Diezgan grūti bija atvadīties no Islandes, jauki cilvēki satikti tur un daudz piedzīvojumu izbaudīti visas vasaras garumā. Kādu laiku pirms braukšanas bija tā, ka jau nevarēju sagaidīt Austriju, bet beigās bija tā, ka sapratu, ka braucu prom, tikai tad, kad jau sēdēju autobusā uz lidostu. Nedaudz skumji palika, bet zinu, ka noteikti atgriezīšos tur, tā kā viss ok. Sākumā lidoju uz Londonu, pavadīju tur nakti uz soliņa. Nebija tik neērti kā sākumā domāju. Islandes džemperis bija diezgan labs spilvens. :D

Pirmā septembra nedēļā notika Welcome Week, dažādas aktivitātes apmaiņas studentiem, lai labāk sapazītos. Bijām nelielā ekskursijā pa Zalcburgu, kā arī tuvējās sāls raktuvēs. Pārējiem apmaiņas studenti diezgan sakarīgi, jautri te iet. Ja nemaldos, tad kopumā gandrīz 20 valstis pārstāvētas. No Latvijas esam 3 cilvēki.

Skola – Zalcburgas Augstskola (http://de.wikipedia.org/wiki/Fachhochschule_Salzburg) – atrodas ārpus pašas Zalcburgas pilsētas, pie mazas pilsētiņas Puch uz dienvidiem no Zalcburgas. Apmēram 15 minūšu brauciens ar vilcienu no Zalcburgas centra, pietura atrodas tieši pie pašas skolas, tā kā viss diezgan ērti sasniedzams. Skola ir diezgan jauna – gandrīz tik pat jauna kā ViA. Un tāpat kā ViA, šī, salīdzinot ar citām Austrijas augstskolām un universitātēm, ir diezgan maza, bet mājīga. Visa infrastruktūra ļoti moderna, viss elektronizēts. Bez studentu kartiņas praktiski neko nevar izdarīt – tā darbojas kā maksāšanas līdzeklis gan kafejnīcā, veļas mazgātavā, kopētavā, kā arī atslēga, lai tiktu iekšā skolā jebkurā diennakts laikā. Tieši blakus skolai atrodas kopmītnes, kurās dzīvoju arī es – šķiet, ka gulēt varēs līdz pēdējam. :D Koju istaba arī diezgan glauna, salīdzinot ar Valmieras kojām, bet nu cenu atšķirība arī ir ļoti liela. Lai nu kā, Zalcburgā tas esot diezgan lēti. Istabās dzīvojam pa vienam, katram ir sava vannas istaba un neliela virtuvīte. Bet top jau neliels plāns, ka varētu mēģināt jau laicīgi atteikties no kopmītnēm pirms semestra beigām un dzīvot pēdējo mēnesi divatā istabā, lai nedaudz ietaupītu naudu, jo istaba ir diezgan liela – man šķiet, ka divreiz lielāka nekā ViA kojās. Starp skolu un kopmītnēm ir diezgan liels pagalms ar volejbola laukumu un bārbekjū vietu.

Pagaidām grafiks tāds diezgan brīvs, tūrisma studentiem lekcijas sāksies oktobra sākumā, tā kā vienīgās lekcijas bija dažādas iepazīstinošās par visu notiekošo skolā, kā arī vācu valodas intensīvais kurss, kurš nemaz tik intensīvs nebija. Studiju programmas nosaukums nedaudz atšķiras no tā, kas ir ViA – Innovation and Management in Tourism. Daudz tādu kursu, kas ViA programma nav, tā kā šķiet, ka būs interesanti.

Hei! Pirmkārt, kārtējo reizi jāatvainojas par pauzi. Nu sanāca. 

Jauns posms sācies! Islandi nomaina Austrija. Jau nedēļu esmu Zalcburgā. Un tā vismaz līdz janvāra beigām. Woohoo! 

1dien pirmo reizi aizgāju uzspēlēt futbolu kopā ar citiem ārzemniekiem. Pārsvarā tur bija spāņi, kuri bija laimīgi par iepriekšējās dienas futbola iznākumu. Runājot par finālspēli, bija diezgan jautri skatīties, jo Huans diezgan aktīvi atbalstīja savējos, un, kā viņš stāstīja, tad tie tiešām ir kā svētki Spānijā. Un izrādās, ka viens no Huana labākajiem draugiem finālu skatījās Londonā, Juan Mata(tas, kurš iesita pēdējos vārtus Spānijas labā) dzīvoklī. Viņi esot bērnības draugi. Tā kā jā, bija interesanti. :D Atgriežoties pie 1dienas futbola spēlēšanas, man tas beidzās diezgan neveiksmīgi, jo dabūju ar bumbu pa seju tā, ka likās, ka tur arī palikšu.

2dien man bija brīvdiena, un biju izplānojis braukt uz netālu esošo pilsētu Hveragerdi, kur ir ģeotermālais apgabals ar karstajiem avotiem un KARSTO UPI. Sanāca tā, ka laiks nebija īpaši labs, un saņēmu ziņu, ka nav jēgas braukt, jo visi kalni ir miglā un nevarot neko redzēt. Tā nu plāni mainījās, un uz Hveragerdi aizbraucu 3dien pēc darba. Reikjavīkā tāpat kā iepriekšējā dienā bija nedaudz mākoņains, bet tuvojoties Hveragerdi laiks palika arvien labāks un spīdēja saule. Pirms tam paskatījos kartē, uz kuru pusi īsti jāiet, bet vienā brīdī sāka likties, ka kaut kur nepareizi eju. Zīmes nekur nemanīju, bet izdomāju, ka jāpajautā pretimnācējiem, vai eju pareizi. Pirmie bija pensionāri, kuri(netipiski Islandei) nerunāja angliski, bet nedaudz tālāk bija jaunieši, kuri teica, ka eju pareizajā virzienā. Sasniedzot kalnu, kurā jākāpj, atkal nebija pārliecības, vai tieši šeit būs tā karstā upe, jo nekādu zīmju par to nav(riktīgs secret spot). Lai nu kā, kalnā gāja tikai viena taka, tā kā gāju pa to. Jau pašā sākumā apkārt bija tik daudz aitas, kuras lēkāja pāri mazajām upītēm. Smieklīgi. :D Apmēram stundu kāpu augšā un nekur neredzēju nevienu upi. Sāka parādīties doma iet atpakaļ, jo laiks un autobusi mani nedaudz ierobežoja, bet tad ieraudzīju tvaika mākoņus tālumā, un sapratu, ka jāiet tālāk. Un jā, ieraudzīju priekšā upi, pataustīju, un ūdens bija tiešām pa vidu starp siltu un karstu – apmēram 30°- 40°. Dažās vietās varēja redzēt, ka tvaiki paceļas no upes. Ilgi nedomāju, atradu labu vietu un metos iekšā. Nav tā upe baigi liela, bet iegulties var tā forši un justies tā kā vannā. Ārā līst gan bija tik grūti, aukstīī! Bet nu pēdējo autobusu nokavēt gan negribējās. Atbraucu atpakaļ līdz Reikjavīkai, bet autobusa galapunkts nebija centrā, bet gan citā stacijā. Un no turienes nebija neviena autobusa uz centru. Bija jau gandrīz pusnakts. Viens autobusa šoferis man ieteica nozagt riteni, bet man tā doma īpaši nepatika, tā kā gāju uz dzīvokli kājām. Kopumā tāds labs pārgājiens sanāca – vairāk kā 15 km.

4dien vēl viens pārgājiens pēc darba. Šoreiz gan staff pārgājiens salīdzinoši nelielajā Helgafell(340m) tepat pie Reikjavīkas. Internacionāls sastāvs – Islande, Igaunija, Latvija, Spānija, Zviedrija. Mums bija karstā šokolāde, kleineri(latviešu „žagariņi”) un riktīgi forša pasēdēšana kalna augšā.

Un 5diena. ĀĀA! Tāds piedzīvojums. Māra ievilka mani stopēšanas burvībā. Tātad plāns doties ar stopiem uz Islandes augstāko ūdenskritumu Glymur un kempingot tur. Anete un Una arī brauc, bet viņām prakse beidzās vēlāk, tāpēc mēs sadalījāmies un sarunājām tikties pie ūdenskrituma. Sākām stopēt jau gandrīz Reikjavīkas centrā. Kādu laiku neviens nestājās, bet tad viens vīrietis mums aiz muguras stāvlaukumā uzpīpināja un sauca mūs šurp. Viņš izveda mūs nedaudz ārpus Reikjavīkas. Izkāpām ārā, un nepagāja pat minūte un viena mašīna apstājās. Smieklīgākais, ka viņš nogrieza malā no otrās joslas. Un jā, viņš mūs varot aizvest līdz pašam ūdenskritumam, jo viņš tāpat nekur nesteidzoties. Sākām runāt, un izrādās, ka viņam ir pazīstama ģimene Latvijā(Madonā) un viņš LV ir nodzīvojis 3 mēnešus. Tāda sakritība. :D Tā kā vietā, uz kuru viņš brauca, viņam bija jābūt tikai nākamās dienas rītā, tad viņš mūs aizveda pa ceļu, kuru mums vajadzēja, nevis brauca pa taisno. Zem fjorda, kura vienā galā ir šis ūdenskritums, ir izveidots tunelis, tāpēc apkārtceļu šobrīd izmanto ļoti maz, tāpēc jā, mums ļoti paveicās, jo braucot redzējām ļoti maz mašīnu. Un tāpēc arī Una un Anete tā arī netika līdz mums(2 mašīnas pusstundas laikā, kuras tāpat neapstājas). Bet mums bija personīgais gids, kurš parādīja dažas interesantas vietas. Tā kā viņš ir dzīvojis Latvijā, tad viņš zināja ļoti daudz par Latviju, un kopumā teica ļoti daudz patīkamas lietas par latviešiem. Mēs esam labāki, piemēram, par poļiem, kuri Islandē ir daudz un daudzi no viņiem tikai cenšas izmantot pabalstus, bet latvieši ir strādīgi un kārtīgi cīnītāji. Viņam gribētos, lai vairāk latviešu brauktu uz Islandi. :D Vispār bija diezgan iedvesmojoši klausīties to visu, ko viņš teica par mums. Viņš tiešām arī aizveda mūs līdz pašai takai, kura iet uz ūdenskritumu. Uzcēlām telti, kura bija diezgan liela, ar nojumīti, kur mums bija dārzs. :D Un tad jau aiziet uz ūdenskritumu. Apkārt vienkārši tādi skati. Un jo augstāk kāpj, jo iespaidīgāk viss izskatās. Pa ceļam mūs biedēja traki putni, kuriem klintīs bija ligzdas. Tiešām izskatījās, ka viņi grib mūs saknābāt. :D Vēl redzējām arī trakas aitas, kuras bija sadomājušās, ka ir klinšu kāpējas. Nezinu, kā viņas nonāca tik zemu ielejā, bet neizskatījās, ka tur būtu atpakaļceļa. Tad beidzot ieraudzījām arī pašu ūdenskritumu. Tik augsts(198 metri), ka nevar īsti redzēt, kur viņš beidzas. Bailīgi palika skatoties uz leju. Kāpām vēl augstāk, iekāpām mākonī. Un tad sapūta vēl mākoņus, sākās migla un kāpšana lejā bija nedaudz bailīga, jo apkārt viss bija balts. Paspējām arī nomaldīties no takas - šļūcām lejā pa klinti, lai kaut kur tiktu. Vietā, kur tikām atpakaļ uz pareizās takas, priekšā bija novilkts striķis – laikam tur iet nav īpaši droši. :D Lai nu kā, nedaudz slapji, bet veiksmīgi tikām atpakaļ līdz teltij. Turpat bija vēl viens bariņš ar jauniešiem, kuri cēla teltis jau tad, kad mēs sākām iet uz ūdenskritumu. Atnācām atpakaļ un palika nedaudz ērmīgi, jo viņi bija diezgan piedzērušies, izārdījuši vienu no savām teltīm un viņu telts vietā bija tāda miskaste – pilns ar papīriem un pudelēm. Un tad vēl viena meitene sāka skaļi bļaustīties un puisis raudāja. Nesapratām, kas tur īsti notiek, bet labi, ka viņi nenāca uz mūsu pusi. No rīta gan viņi pretī nāca diezgan smaidīgi un sveicinājās. Cerams, ka vismaz to miskasti viņi pēc tam savāca. Visu nakti lija lietus – paveicās, ka mums bija laba telts un bijām sausi. Neliels gabals bija jāiet līdz lielajam ceļam, tāpēc sākumā gribējās prasīt tiem jauniešiem, vai viņi mūs nevar aizvest vismaz tik tālu, bet pēc tās bļaustīšanās naktī, sapratām, ka labāk iesim ar kājām. No rīta pie takas bija atbraukušas vēl 2 mašīnas. Un izrādās, ka visi no viņiem neiet pārgājienā. Jau sākām iet uz lielā ceļa pusi, kad tomēr sagaidījām, ka viena no mašīnām brauc projām. Dubultie īkšķi un piespiedām viņu apstāties. :D Izrādījās, ka šis vīrietis brauc līdz pašai Reikjavīkai. Mums vienkārši veicas!

Un 6dien vakarā vēl viens ilgi gaidīts notikums – beidzot redzēju Of Monsters and Men dzīvajā. Braucām uz centru ar autobusu un tas izvērtās tiešām smieklīgi. Sēžam autobusā, runājam latviski un smejamies. Drīz jau jākāpj ārā, un no priekšas atskan „Uz kurieni tad jaunieši dodas?” skaidrā latviešu valodā. Izrādās, autobusa šoferis ir latvietis. Tas tiešām bija smieklīgi. Viņš te dzīvo jau 5 gadus un galīgi nesūdzoties par dzīvi. Un esot vēl viens autobusa šoferis – latvietis. Tā kā, tagad kāpjot autobusā, teiksim „Labdien”. :D Bet par koncertu runājot, tas bija nu tīīīk labs! Cilvēku daudz, kaut kur lasīju, ka bija kaut kādi padsmit tūkstoši, bet nu precīzi neatceros. Un tad jau aiziet – jāizbauda Reikjavīkas naktsdzīve. Big Lebowski atkal izrādījās labākais klubs šajā vakarā. Kārtīga latviešu ballīte kopā ar ņujorkiešiem. :D

Strādāju. Un vairāk nekā paredzēts, jo pēdējās dienās sanāca paņemt pārāk ilgu pusdienu pauzi + trakā atkritumu šķirošana(mēģinam glābt pasauli vai vismaz Islandi). Tie atkritumi tik daudz nonokaitina kā cilvēki, kuri, lai gan viņu priekšā stāv apmēram 10(vēl joprojām neesmu precīzi izskaitījis) dažādas atkritumu tvertnes, samet visu vienā. Lai nu kā, maijā hostelī uz vienu viesi bija tikai 0,17kg nepārstrādājamie aktritumi. Apmēram viena ābola svars. Vēl runājot par atkritumiem, nauda, ko hostelis iegūst par nodotajām dzērienu pudelēm, mums katru nedēļu vienā dienā ir garšīgas pusdienas visiem kopā. Pagājušonedēļ bija pica. :D Ok, viss par atkritumiem.

Hostelī ir daži diezgan dīvaini viesi. Šonedēļ vienu nakti palika pēc izskata diezgan krimināli melnie. Izskatījās pēc amerikāņu ghetto čaļiem ar urlisku pieskaņu. Viņi gribēja palikt vēl dažas naktis, bet dīvainās uzvedības dēļ viņiem tika pateikts, ka nav brīvu vietu. Tomēr ir vēl viens dīvainākais viesis. Šķiet, ka viņš ir zviedrs(lai gan dzirdēju, ka kaut kāds sakars arī ar Igauniju un Kanādu). Mēģinu tagad atcerēties, kad viņu pirmo reizi redzēju hostelī, un šķiet, ka tas varētu būt jau manā pirmajā pilnajā darba nedēļā(gandrīz pirms mēneša). Un visu šo laiku viņš ir šeit, Islandē, un vienkārši klīst pa hosteli vai pagalmu. Vai skatās youtube klipiņus. Tas tiešām ir tik dīvaini, jo viņš staigā pa hosteli un izskatās, it kā meklētu kaut ko, ko nozagt. :D Bet nu jā, viņš vismaz varēs teikt, ka ir bijis Islandē.

Savā vienīgajā šīs nedēļas brīvdienā(3dien) biju staff tūrē uz Islandes augstkalni - Kerlingarfjoll. Tie ir vulkāniskas izcelsmes kalni(kā jau viss Islandē) un zem tiem ir karstie avoti. Tvaiki no šiem pazemes avotiem spraucas ārā no zemes un izskatās, it kā kaut kas degtu. Bet jābūt diezgan uzmanīgam un jāskatās, kur spert kāju, jo nevar īsti zināt, vai tev tieši zem kājām nav karstais avots. Kā stāstīja gids, tad katru gadu kāds gūstot apdegumus, pielienot pārāk tuvu šiem avotiem. Bet nu vieta ļoti skaista. Apkārt kalni, starp tiem tek upes, tvaiki no pazemes un tam pa vidu zaļo zāles pleķīši. Turpat netālu ir arī neliels kempings, tagad tikai jākaļ plāns, kā tur atgriezties. Tikai šoreiz ar telti un ilgāk nekā tikai dažu stundu pārgājiens. Pati tūre gan sanāca diezgan gara - no Reikjavīkas izbraucām 8 no rīta, un atpakaļ bijām pēc 8 vakarā, tā kā nekāda atpūta brīvdienā nesanāca, bet tas bija tā vērts. Bijām arī visos 3 Golden Circle objektos - 2 nedēļu laikā nekas nebija mainījies. :D Gidi bija riktīgi jautri, un viens no viņiem kā izrādās ir hosteļa galvenās administratores(nezinu, kā citādāk iztulkot receptionist) vīrs. Viņš ir no Kenijas, un viņam šeit nav auksti. :D Otrs gids stāstīja visādus stāstiņus par Islandi, piemēram, par kādu sievieti, kura uzskata, ka ir precējusies ar elfu, un beigās pat sāka dziedāt spice girls dziesmu(Icelandic drunk song). P.s. Būs arī bildes.

4diena hostelī satiku vācu latvieti. Viņa vecāki ir no Latvijas un 2. pasaules kara laikā pārcēlās uz Vāciju. Viņš Latvijā ir bijis 3 reizes, pēdējo reizi 1991. gadā, bet viņš runāja latviski! Tas bija tiešām jauki. Šodien viņš ar savu draudzeni aizbrauca uz ziemeļiem, bet drīz būs atpakaļ, un mēs sarunājām, ka kopīgi dzersim Rīgas balzāmu un mums būs latviešu ballīte. :D Un vakarā beidzot satiku Māru un Aneti. Vēl vairāk latviešu šeit, Islandē!

Hei!

Pagājušā nedēļas nogale šķiet bija labākās brīvdienas līdz šim. Kā jau iepriekš minēju, kopā ar spāni Huanu pieteicāmies uz tādu kā work camp, kur bija plānots vienu dienu strādāt – attīrīt takas, atjaunot marķējumus utt., un otru dienu doties pārgājienā un baudīt dabu. 2 brīvdienas, kurās gribēju vienkārši atpūsties, bet likās, ka nenostrādinās jau mūs tik ļoti, tā kā jābūt ok. Gulēšana teltīs, tā kā vajadzēja dabūt telti un guļammaisus, bet tas tika ātri atrisināts, jo hostelī ir nelieli krājumi. Telti salikām kopā no divām teltīm, bet citādi viss kārtībā. Izbraukšana nedaudz aizkavējās, apmēram pusstundu nevarējām sagaidīt, kad beidzot kāds atbrauks pakaļ, bet tad ieradās mūsu autobuss-visurgājējs. Un tad arī sapratu, ka nebūs tā, kā iepriekš biju iedomājies. Domāju, ka būs mana vecuma jaunieši, bet beigās braucām kopā ar pensionāru pāriem un ģimenēm, kuriem visiem ir kaut kāda saistība ar Hostelling International, un viņi šeit brauc 2 reizes gadā. Braucot uz turieni atkal ieslēdzās klanīšanās sindroms, jo kārtējo reizi nebiju izgulējies, bet tas tikai pusē no kopumā mērojamā ceļa, jo otra puse bija tāda, ka es beidzot redzēju, ko islandieši dara ar tiem džipiem ar milzīgajām riepām. Akmeņaini ceļi ar ļoti daudz kalnu upēm, kuras jāšķērso. Un mēs to darījām ar autobusu. Atpakaļceļā izskaitīju, ka bija vairāk nekā 20 lielākas un mazākas upītes, kurām braucām pāri(atpakaļceļā redzējām arī vienu traku velobraucēju, kurš brauca mums pretī – cerams, ka viņš zināja, kas viņu sagaida uz priekšu). Pusceļā uz turieni vēl apstājāmies pie Seljalandfosa – viena no Islandes slavenākajiem ūdenskritumiem. Diezgan iespaidīgi, ūdenskritums apmēram 60 metrus augsts un aiz ūdenskrituma iet taka, tā kā iespējams paiet aiz tā. Drēbes slapjas, bet forši, forši. Pēc ūdenskrituma sākās kārtīgs offroads. Akmeņi, upes, bet šoferis brauca gandrīz kā rallists, apdzinām visus, kas bija priekšā. :D

Ap 13:00 bijām beidzot klāt mūsu kempingā. Tik skaista vieta. Un cilvēku apkārt arī maz, jo nokļūšana ir sarežģīta. Sacēlām teltis, iekārtojāmies un gājām prasīt, kad beidzot būs strādāšana. Pārprasījām vairākas reizes, bet beigās mums pateica, ka nav tik ļoti daudz darbu un cilvēku ir pietiekoši, tā kā ejiet un vienkārši izbaudiet šo vietu. Vispār izskatījās, ka viņi paši arī ieradušies atpūsties, nevis strādāt, un tā arī bija. Tā nu gājām iekarot kalnu takas. Viss baigi labi iekārtots, nomarķēts(Smailijam patiktu), tā kā apmaldīties baigi nevar. Un pats neparastākais man likās, ka beidzot Islandē redzu arī kaut ko nedaudz līdzīgāku mežam, bet tikai nedaudz līdzīgu, jo tie tāpat vairāk ir krūmi. Pa ceļam visādi ģeoloģiskie veidojumi – atkal noderētu Smailijs, lai saprastu, kā tas viss veidojies. Aizgājām diezgan tālu un gribējām kāpt lejā citā vietā un nākt atpakaļ pa akmeņaino lauku, bet taka gāja tikai augstāk un augstāk un pašiem veidot savu taku neizskatījās īpaši droši – pārāk stāva siena zem kājām. Vakarā gardas vakariņas ar tradicionālo aitas gaļu, kā arī nedaudz alus par godu Līgo svētkiem, lai gan nebija tādas svētku sajūtas – vairāk riktīga kempingošanas sajūta. :D Grupā bija arī viens dānis, kurš 2 gadus dzīvo Islandē. Nedaudz līdzīgs Kurtam Kobeinam. Lai nu kā, viņš izstāstīja diezgan daudz dažādas interesantas vietas, kur noteikti vajagot aizbraukt. Tagad mums ir karte, kur visas šīs vietas ir apvilktas, bet man šķiet, ka ar manu darba grafiku to visu dabūt gatavu būs grūti. Bet nu vismaz daļu varētu mēģināt apmeklēt. Jā, vēl ļoti garšīgi pabaroja – uz akmeņiem zem tačkas cepts jērs un kartupeļi. Un viens alus par godu svētkiem. Vēl neliels līkumiņš pa lielo akmeņu lauku, kur pilns ar visādiem lavas akmeņiem un vēl visādiem labumiem, piemēram, obsidiānu, kas nākuši ārā no vulkāniem. Jā, par vulkāniem. Tur pat blakus atradās Eyjafjallajokulls(nav nemaz tik sarežģīts vārds – kā islandieši stāstīja, tad vajagot tikai sadalīt to 3 atsevišķos vārdos. Eyja – sala, fjalla – kalns, jokull – ledājs). Tas ir tas pats trakais vulkāns, kurš 2010. gadā paralizēja visu Eiropu ar saviem pelniem. Tajā vietā, kur atradās mūsu kempings, viss esot bijis melns – vairākus desmitus bieza pelnu kārta. Vakarā redzējām arī nelielu tvaika mākoni, kas nāca ārā no krātera, bet it kā aktivizēties viņš netaisoties. Islandieši gaida cita turpat netālu esošā Heklas vulkāna izvirdumu drīzumā, jo viņa aktivizējas reizi desmit gados un šobrīd ir pienācis laiks. Jā, tieši tā, viņa – šis vulkāns īstenībā ir vulkāne. :D Kā viņi smejas, tad Hekla šobrīd esot stāvoklī. Tas īsumā viss par vulkāniem. Tātad tad pienāca laiks iet gulēt. Mūsu foršā telts, kurai viens slānis bija no vienas telts, bet otrs no citas, izrādījās ļoti maza pat diviem cilvēkiem. Bija gandrīz tā, ka, kad viens nedaudz pakustās, tad otrs uzreiz pamostas. Plus vēl tam visam, nezināju, ko gaidīt no guļammaisa, tāpēc nedaudz satuntulējos. No rīta sapratu, ka tas laikam ir diezgan labs guļammaiss un domāts aukstam laikam. Izcepos.

Otrajā dienā atkal gājām iekarot kalnu takas. Šoreiz gan otrā kalnu grēdā, tajā, kur Eyjafjallajokulls. Sākumā gan vajadzēja atrast tiltu, lai tiktu pāri lielākajai no upēm. Cik sapratu, tad te gandrīz katru gadu jātaisa jauni tilti, jo katru pavasari, kūstot ledājiem upes maina savu tecēšanas vietu. Gājām kopā ar to pašu dāni, kurš iepriekšējā vakarā stāstīja par labākajām Islandes vietām. Sākums bija diezgan traks – viņš mūs ieveda tādos bezceļos ar bieziem krūmiem. Labi, ka drīz atradām taku. Šī kalnu puse likās klinšaināka un dažbrīd tiešām vajadzēja uzmanīties, lai nenošļūktu lejā. Neteikšu, ar kādiem apaviem es to visu paveicu, bet šodien beidzot iegādājos kārtīgus kalnu apavus, kas šeit vietējiem bieži vien ir ikdienas apavi. Bez tādiem ārpus Reikjavīkas labāk nedoties. Un laiks bija ļoti silts. Atbraucot atpakaļ, sapratu, kāpēc vaigi niez – diezgan labi iesauļota seja. :D Par Islandes sauli esmu dzirdējis tādu stāstu, ka, ja šeit ir +20°C, tad saule esot tik pat spēcīga kā, piemēram, Spānijā pie +35°C. Pagaidām gan tik silts šeit vēl nav bijis, parasti apmēram +15.

Vēl atcerējos kaut ko nedaudz smieklīgu, bet nu laikam jau tas ir pareizi. Lai nu kā, Huans mūsu hostelī ir tāds kā zaļais vēstnesis. Viņš šajā zaļajā lietā ir iekāpis tik dziļi, ka, braucot atpakaļ, neizmeta mūsu atkritumu maisu tur pat kempinga atkritumu tvertnē, bet ņēma līdzi, lai dzīvoklī varētu izšķirot. Sākumā domāju, ka viņš joko, bet tad redzēju, ka viņš to saka pilnā nopietnībā. :D Man tas likās nedaudz par traku, bet nu ok, viņš pats arī viņus sašķiroja.

Tāda bija mana nedēļas nogale Thorsmorkā. Pirmdien vēl viens neliels prieciņš – beidzot dabūju savu trenažieru zāles abonementu. Un tas abonements nav tāds, kā pierasts(kartiņa, kura jāparāda). Lai tiktu iekšā zālē, speciāls aparāts noskenē manas acis. Tik smieklīgi. :D

3dien brīvdiena, bet atpūsties atkal nesanāks, jo pieteicos uz vēl vienu tūri. Atkal Golden Circle, kur jau vienreiz biju, bet pieteicos tāpēc, ka pēc Golden Circle tūre tālāk iet uz Kerlingarfjöll. Tas ir kalnu masīvs gandrīz Islandes vidienē. Bija jāizdara izvēle, vai nu doties šajā tūrē, vai arī uz staff party, bet tā kā dzirdēju diezgan labas atsauksmes par to Augstkalni, tad tomēr izlēmu par labu tai, jo staff party noteikti vēl būs šovasar.

Hæ!

Pārāk maz laika, lai rakstītu baigi gari, bet nelielu atskaiti par galveno, kas noticis kopš pēdējā ieraksta vajag.

Svētdien, 17. jūnijā bija nacionālie svētki, Islandes neatkarības diena. Reikjavīka bija pilna ar cilvēkiem, visur notika kaut kādi pasākumi. Man gan bija jāstrādā, bet pēc darba aizmināmies arī līdz centram. Smējāmies, ka, ņemot vērā to, cik kopumā cilvēku ir Islandē, un to, cik cilvēku bija Reikjavīkas centrā, tad tur bija lielākā daļa valsts. Dažādās vietās varēja dzirdēt ļoti daudz dzīvās mūzikas, un stili visādi – sākot ar šlāgerīšiem, kur opji spēlē akordeonus un pensionāru pārīši slīpē deju grīdu līdz islandiešu elektro/indie/popa sajaukumiem. Redzējām arī islandiešu reperu performanci – mūzika jau diezgan klausāma, bet nedaudz nožēloju, ka nebija fotoaparāts līdzi, jo grupā bija daži reperi, kuri nedziedāja, bet tā kustējās pa skatuvi, it kā būtu riktīgi 50cent. Šis koncerts notika tādā kā mākslas kvartālā, kur lielākā daļa sienas nopūstas ar grafiti. Tur arī daži vietējie tirgoja savas second-hand preces. Tiku pie viena skeitera apaviem par 500 kronām jeb apmēram Ls 2,5. Vakarā aizbraucām nedaudz pasportot – beidzot dabūjām basketbola bumbu. Bariņš taizemiešu jau spēlēja un uzaicināja pievienoties. Visi tādi augumā diezgan maziņi, ka likās, ka varēs viegli viņus apspēlēt, bet viņi izrādījās mazie nazīši ar ātrām kājām. Tāpēc tagad gandrīz katru brīvo vakaru ejam trenēties uz savu vietējo laukumu netālu no dzīvokļa, lai drīzumā varētu samasēt tos Thai guys.

Tad atkal turpināju strādāt, un pēc darba nekas pieminēšanas vērts nenotika, un arī savu vienīgo brīvdienu noslinkoju un atpūtos – pārāk liels nogurums bija uzkrājies, tāpēc vajadzēja izgulēt neizgulētās stundas. 3dien sanāca tā, ka dabūjām brīvbiļetes uz kino, un bija plāns noskatīties vienu no pēdējā laika labākajām islandiešu filmām, tomēr viss nedaudz mainījās, jo uzzinājām, ka 4dien ir regeja vakars – dokumentālā filma „Rise up” (http://youtu.be/SaZCzeRG37k) un grupas Obja Rasta uzstāšanās. Filma baigi patika, vienīgi bija nedaudz dīvaini, ka filmas vidū bija pārtraukums, nu tā kā teātrī. Varbūt vienkārši sen neesmu bijis kino, un tagad viss ir mainījies. Bet nu tas jau tā, lai var iztērēt naudu un nopirkt vēl kādu popkorna tūtu. Koncerts arī baigi labais. Sākumā galīgi nelikās, ka būs regejs, jo neviens tur neizskatījās pēc rasta man, tomēr bija forši. Pēc koncerta īsti vēlme iet gulēt vēl nebija, un šī tomēr bija gada garākā diena. Erla, kolēģe no hosteļa, parādīja baigi foršo vietu pie paša okeāna, kur ir tāds kā mazs karstais avots, kurā var sēdēt iekšā un vērot saulrietu. Sasildījām kājas siltajā ūdenī un vērojām pusnakts saulrietu. Skaisti. Atkal ne pārāk daudz miega un tad atkal darbs. Liela norvēģu grupa – 75 cilvēki – ieradušies hostelī, tā kā bija ko noņemties no rīta.

Šodien, 6dien, braucu uz tādu kā darba nometni uz 2 dienām uz, kā visi stāsta, ļoti skaistu vietu – Þórsmörk(Thórsmörk), tā kā līgošu tur. Pirmajā brīdī, kad izlasīju, ka tā ir work camp, tad nebija baigā vēlme doties strādāt arī savās brīvdienās, bet šķiet, ka vairāk tā būs kā mācību ekskursija ar vienu strādāšanas dienu un otru atpūtas un pārgājiena dienu. Bet sīkāk par to pēc atgriešanās.