Ar sveicienu pēc ilgiem laikiem - Vau! Šodien kārtējo reizi saksaros ar kāda cilvēka absolūti atšķirīgo skata punktu uz piedzīvoto. It kā divi cilvēki, kas kopā pavadījuši daudz laika un piedzīvojuši neskaitāmi daudz pozitīvu emociju, bet tomēr viens no tiem ir tas, kas lietas redz savādāk. Vai iemesls tam ir tās, ka viens no viņiem saskata tikai pozitīvo un ir pievācis visas skaistās bildītes sev, un skopi nedod otram paskatīties, līdz ar to atstāj otram tikai nepatīkamās, vai ir kā savādāk? Attiecības un tajā piedzīvotais, tomēr ir kopīgs process un kopā piedzīvotie mirkļi, ir abu cilvēku kopīgs iemūžinājums ar dzīves fotoaparātu. Protams ne vienmēr sanāk iemūžināt tikai labākos mirkļūs, visiem gadās savas neveiksmes un kļūdas, bez kurām nu nekā, un ja esam tie kas skatās uz labo, tad labais negatīvajos mirkļos ir kkāda veida mācība. Ir cilvēki, kas tā uz to prot paskatīties un cilvēki, kas uz to skatās pavisam savādāk. Tad nu par to arī šis raksts. No vienas puses jāprasa, kādēļ vispār tāds negatīvo bildīšu albūms būtu jātur!? Tas savā ziņā ir kā fetišs, turēt šīs bildītes ar tādu sava veida negatīvo sajūtu apmierinājumu, kā arī to var reizēm turēt noputējušā plauktā, lai atgādinātu sev par savām dzīves mācībām. Reizēm cilvēki šis bildes izmanto, lai sevi kādā konkrētā situācijā padarītu pārāku pār otru, jo uzskata, ka norādot uz citu cilvēku kļūdām, tas viņus padara Stiprākus - bet tā ne būt nav! Tāds, kā es, cilvēks ar augstu pozitīvo domāšanu, patiesībā kļūstu spēcīgāks, izglītotāks un pārāks dēļ savām kļūdām, un tikai viena iemesla dēļ, jo es no tām mācos. Ir tāds teiciens angļu valodā, kas šeit labi iederas: "If you never made a mistake, you never made anything". Visu stereotipisko vecāku audzināšanas modelis ir mācīt cilvēkiem, ka kļūdīties nav pareizi, ka kļūdīties ir sāpīgi un viss pārējais sliktais. Kā tad, lai sasniedz to skaisto, kā lai sasniedz to vietu sirdī, kur jūties kā paradīzē? - patiess drošsirdis teiks: Bez kļūdām nekā. Katra sekunde uz atpakaļu ir mūsu pagātne un kamēr oficiāli vai kā savādāk netiks izgudrota laikā atpakaļatceļošanas mašīna to mainīt nevarēs. Pagātni var tikai labot, būtībā var labot pagātnē radušās sekas, kas ir otra cilvēka dziļi sirdī iespiedušās emocionālās atmiņas par pāri nodarīto. Vienīgais rīks, ar ko kko var labot, ir mūsu tagadne, jo tas kas bijis ir bijis, bet kas ir tagad pierāda darbības tagadnē. Bet cik ilgs laiks vajadzīgs, lai ar tagadni pilnībā nosegtu pagātnē radušos sāpi? Kļūdas attiecībās ir kā negatīvo emociju kredīts, kurš jāatdot pozitīvās emocījās ar augstu procentu likmi. To kāds ir termiņš nosaka aizdevējs. Diemžēl vai par laimi, esmu iesaistījies darījumā ar augstas klases aizdevēju, kurš tik vienkārši man izpirkt savu kredītu neļaus un šo nastu ar lielāko prieku uzkraus uz maniem pleciem vēl tuvākos gadus, it kā viņai baudu sagādātu nevis parāda dzēšana un piedošana, bet gan smaguma nasta, ko nesu es. Vienīgi atšķirība starp monetāro un emocionālo kredītu ir tāda, ka mēs abildību nesam tik ilgi kamēr vēlamies būt kkādās attiecībās ar šo cilvēku, un nav tāda inkaso, kas skries pakaļ un teiks ej un atdod, tas ir tikai un vienīgu un mūsu pašu sirdsapziņas. Es domāju, ka ik viens apzinīgs cilvēks emocionālo kredītu ar nepamatotu termiņu un bez nosacījumiem uz muguras nenestu. Tad, kas ir tas, kas man liek to darīt? Cieņa pret otru, pašcieņa, sirdsapziņa. Jā, esmu tas cilvēks, kas citiem nekad sliktu citiem nav vēlējis un nevēlēs, būšu tas, kurš pacels citus un palīdzēs kļūt vareniem un pārākiem. Tāpēc arī būšu tas, kas nesīs šo nastu, lai šim cilvēkam, kuram esmu tik ļoti parādā, pierādītu, ka esmu cilvēks, kurš ciena un parūpēsies - lai arī kādus mēslus savārījis būtu.

Tas ir viss, ko varu darīt es, jo ar to ir jāsak, ka skatamies uz lietām, ko mēs varam darīt lietas labā, pārējais ir otra rokās. Tālāk varam tikai uzticēties otra cilvēka sapratnei, pretīm nākšanai un objektivitātei. Robeža sākas tur, kad otram cilvēkam tas kļūst par fetišu, kad katra cilvēka kļūda ir bauda, jo ir iemesls pārmetumiem un sevī radot negatīvās emocijas gaidīt citu cilvēku izpirkuma maksu, bet kā jau teicu, tas nav monetārais kredīts tas nav dzelžainās ķēdēs ievažots, un attiecīgs fetišs var novest pie tuvāko cilvēku zaudējuma, kas zaudētājos atstās abas puses. Novēlu visiem apdomāt to kā vērojam citu cilvēku kļūdas, nekad pastiprināti nepadarīt sevi par zaudētājiem, uztvert citu kļūdas ar ziņkāri un censties tās izprast, kā arī cesnies atrast savu ietekmi tajā kas noticis. Un pats galvenais, kad redzat, ka cilvēks tiešām sevi ir attaisnojis darbos, ne tikai runās - PIEDOT.