#neglitenis

Perfekta izrāde darbadienas vakaram – īsa, dinamiska, smieklīga un pārdomas raisoša reizē. Lai arī tajā ir daudz pārspīlējumu un sarkasma, progresīvi domājošs skatītājs uztvers tēmas aktualitāti saistībā ar mūsdienu realitāti. Ironiski izspēlētās situācijas vērš uzmanību uz mūžam aktuālajām tēmām – kas ir svarīgāks – iekšējais vai ārējais skaistums? Vai personai ar seju, kas atbilst kultivētajiem skaistuma standartiem, paveras plašākas iespējas? Tā nav reta parādība, ka sabiedrība labprātāk pieņem un atbalsta simpātiskus personāžus, it kā tas būtu garantēts apliecinājums viņu veiksmei un panākumiem jebkurā dzīves jomā. Un šī ilūzija noved pie nemitīgās salīdzināšanas un nepilnvērtības sajūtas, kas savukārt liek apsvērt domu, ka jaunāks un skaistāks ķermenis būs atslēga uz laimīgu dzīvi. Tieši šiem jautājumiem atjautīgi, viegli un pat komiski pieskaras režisors Silakatiņš, kas tādus skatītājus kā mani, uzrunā daudz vairāk kā moralizēšana un vaimanāšana par pasaules netaisnībām.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Aktieru ansamblis kopā izskatās brīnišķīgi – saliedēts, atraktīvs, viens otru papildinošs. Eglijas spēja pārtapt no vieglprātīgas sievas uz vecas, bagātas lēdijas lomu vienā sekundē ir apbrīnojamas. Uz brīdi bija vilšanās, kad “neglītenim” Lētem tika noņemta maska – domāju, ka nebiju vienīgā, kas gaidīja, kāda tad nu Siliņam būs uzlikta “jaunā seja”, bet pēc tam sapratu, ka atrasts vislabākais risinājums – ļaut skatītājam katram pašam izdomāt savu perfekto seju, jo iedomātie skaistuma standarti katram krietni atšķiras. Labāku aktieri asistenta lomai par Kurpnieku būtu grūti atrast – tik dīvainas un smieklīgi biedējošas grimases un ķermeņa valodu var atveidot tikai viņš.

Apsēžoties Dailes teātra kamerzālē un gaidot izrādes sākumu, viegla skepse par izrādi, kas tūdaļ sāksies, mijās ar nepacietību to redzēt. Neglītenis, uz kuru tovakar biju devies, rādījās īsākā izrāde - tikai stunda un tās ceturksnis -, kādā līdz šim būts. Un, kā vēlāk noskaidrojās, arī viena no efektīgākajām.

Tā kā laika nav daudz, četru aktieru kopa lieki to netērē un naski ķeras pie stāsta veidošanas. Centrālais stāsta darinātājs ir izgudrotājs Lēte (Aldis Siliņš), kura nesenākais veikums ir kāds mehānisks spraudnis; to gan skatītājam, diemžēl vai par laimi, nenākas izrādē redzēt. Visā visumā, Lēte ir lielisks cilvēks – ar asu prātu apveltīts izgudrotājs, uzticīgs vīrs sievai, labs darbinieks -, tomēr citiem ar to ir par maz. Lēte, kā izrādās, ir ārkārtīgi neglīts, viņa seja ir katastrofāla, un tālab viņam tiek liegta iespēja savu izgudrojumu konferencē prezentēt pašam; to viņa vietā darīs kolēģis Karlmans (Niklāvs Kurpnieks). Tas un arī jaunatklātā sievas novēršanās no viņa liek Lētem pieņemt lēmumu izmainīt savu seju citiem par prieku.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Neglītenis nav tā izrāde, kuras vēstījums būtu aizklāts ar sarežģītām tēlu attiecībām vai paralēlām, krusteniskām un šķērsām sižeta attīstības līnijām. Tieši otrādi, to var sākt samanīt jau no pirmajām izrādes minūtēm, kad, piemēram, uz skatuves parādās ābols, dēvēts par augli, ko varētu nosaukt arī par izrādes simbolisko atslēgu.  Tā paver izrādes sapratnes durvis daudz plašāk.

Nolasāmas gan cauri laikiem aktuālas atziņas, gan mūsu laikmeta iezīmētās problēmas, piemēram, individualitātes zudums, ārišķīgums, pārdošana kā vērtību vērtība u.c. Lai arī tās ir plaši skandētas un (it kā) visiem zināmas, tomēr problēmas, nedaudz sakāpinātas savās izpausmēs, parādās kā no jauna, liekot atkal vai kādam pirmo reizi atkrist domu mākonī par sevi šo atziņu viducī.

Viena ideālā skaistuma nav

Šī bija interesanta izrāde. Jauka, viegla, izklaidējoša, brīžiem interaktīva un kopumā ar spēcīgu galveno domu. Kamerzālē kā vienmēr intīma sajūta, esot tik tuvu aktieriem, bet šajā izrādē tas piestāvēja. Šķita, ka visiem jābūt tik tuvu stāstam, lai ieraudzītu to svarīgāko. Citreiz tas, kā izrādēs tiek izmantotas metaforas man šķiet pārlieku uzmācīgi, pieņemot, ka skatītājam viss jāiebaro ar karoti mutē, citādi nesapratīs. Taču šajā izrādē tā nebija, skatītājs varēja piedomāt savu neglītumu, savu ideālo skaistumu un aktieri to iemiesoja. Paldies par šādu izvēli režisoram. Tas arī palīdzēja atzīmēt to, ka skaists-neglīts ir subjektīvi un iemācīti rādītāji. Neviens nepiedzimst ar šādu skalu, to mēs dzīves laikā viens otram iemācām. Tik spēcīga doma, tik viegli pasniegta! Gluži tāpat, lai arī pasniegts krietni absurdāk un pārspīlētāk, tika rādīts, cik viegli pazaudēt savu identitāti, tiecoties pēc šī šķietami ideālā.

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Aktieri paveica savu darbu labi. Vienīgais, kas man traucēja bija Ē.Eglijas un N.Kurpnieka mātes-dēla attiecības, tomēr tā bija stāsta īpatnība un aktieri tur pie vainas nav. Jāmin arī, ka pirmo riezi šķiet redzēju kamerzāli ar tik vērienīgām dekorācijām, tas ir, vērienīgām kamerzālei. Moderni un nedaudz futūristiski.

Pasmējos un padomāju, nudien jauka svētdienas atpūta. Domāju, ka izrāde piemērota dažāda vecuma skatītājiem. Varbūt gluži ne bērniem, bet vecāka gada gājuma cilvēkiem gan izrāde, manuprāt, patiktu (ar Ē.Eglijas un N.Kurpnieka mātes-dēla attiecību izspēles izņēmumu).

Izrāde, no kuras patiešām negaidīju neko vairāk par stundu garu izklaidi, taču, izejot no teātra, sapratu, ka nepavisam nebija slikti. Un kas ir pats labākais – tā neatstāja neglītus, drūmus vai sliktus nospiedumus manā apziņā.

Pirmais, kas ļoti piesaistīja uzmanību – fantastiski saliedētais un savstarpēji saspēlējies aktieru ansamblis. Nespēju acis atraut ne no harizmātiskā galvenā varoņa Lētes (aktieris Aldis Siliņš), ne no viņa fifīgās sievas Fanijas (aktrise Ērika Eglija) – un, ak, kungs, kā viņa spridzināja vecās kundzes lomā!!!, ne no robustā Šeflera (aktieris Lauris Subatnieks), ne no panaivā Karlmana (aktieris Niklāvs Kurpnieks). Reti ir brīži, kad tiešām sēdi skatītāju zālē un iekšēji sastindzis vēro, ko vēl izspēlēs un galvenais – kādā izsmalcinātā veidā to izdarīs lieliskie aktieri!

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Stāsts it kā vispārzināms un stāsta morāle vēl jo vairāk – tādēļ viss uz skatuves atainotais likās tik atpazīstams un saprotams. Kā, nepazaudējot sevi, izdzīvot pasaulē, kurā valda skaistuma kults? Kā pārvarēt sevi un dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pārliecību, ka tieši tu esi tāds vienīgais, unikālais un tikai tādēļ tik saudzējams un lolojams? Jo katrs nākamais, pat tavi pēcnācēji, ir tikai laba tava kopija jeb atspulgs.

Atzinīgi vērtējams tas, ka Latvijas teātros turpinās meklējumi dažādos žanros. Režisora Gundara Silakaktiņa iepriekšējo iestudējumu „Pielūdzēja Nr.1” varēja uzskatīt par trilleri/šausmu gabalu, nu tapusi izrāde, kuru var uzskatīt par „cinisku” absurda komēdiju. Bezjēdzīgu pliekanību, neprasmi novērtēt godprātīgu darbu, favorītismu, pieradumu spriest pēc ārējā, ne būtības, centienus būt vienādiem – izskatā/domās (tā varētu uzskaitīt daudz un dikti) vislabāk izsmiet, izmantojot ironiju. To dažkārt vienādo ar cinismu (līdzīgi izteikumi dzirdēti par Vaildu, Šovu, Brehtu ..., visiem, kuri uzdrīkstas paust ko trāpīgu skarbāk).

Mariusa fon Maienburga darbu iestudējumu „vilnis”, cerams, vēl priekšā (kaut ir bijuši ļoti veiksmīgi viņu lugu iestudējumi, par kuriem parūpējies Viesturs Meikšāns, piemēram, „Māceklis” Jaunajā Rīgas teātrī vai „Apjukums” Valmierā, arī šīs lugas cits iestudējums jau tika izrādīts Kaņepes kultūras centrā, tās nosaukums – „Kroplis”, režisore – Oļesja Rubene).

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Iestudējuma stils ir ļoti pievilcīgs, daudz komisku situāciju, kuru būtība ir dramatiska (taču „parasta” psiholoģiska drāma varētu šķist didaktiska). Nu tiek teikts: palūkojiet paši, vai tas ir jēdzīgi un vai tas neattiecas arī uz mums pašiem?

Jāuzteic saliedētais, precīzi spēlējošais ansamblis. Niansēts ir Alda Siliņa tēlojums, Lētem esot atšķirīgam un vēlāk kļūstot līdzīgam (arī tas nesniedz cerēto). „Dubultlomas” to līdzīgumā un atšķirīgumā precīzi tēlo Lauris Subatnieks, Ērika Eglija, Niklāvs Kurpnieks.