#liecdievampasmieties

Ieplānot savā dzīvē komēdiju

Nepagāja ne gads, kā man radās iespēja noskatīties aktrises Rēzijas Kalniņas iestudēto izrādi “Liec Dievam pasmieties”. Pagājušā gada pavasari iesāku ar tā brīža jauniestudējumu “Alvas sieviete” un, izbaudot Rēzijas kā režisores rokrakstu, sapratu, ka, lai arī apgrieztā secībā, ir jānoskatās 2017.gadā iestudētā  tā paša autora – Šona Grenana – luga.

Manu uzmanību uzreiz piesaista košais un tik dzīvīgais Madaras Līviņas-Aišpures veidotais interjers – sarkanie un oranžie krēsli un dīvāni, spilgtu krāsu aizkari, kā arī atraktīvie Bertas Vilipsones gatavotie kostīmi izrādes varoņiem. Izveidota tāda vide, kurā gribas uzturēties, jo tā rada neaprakstāmu enerģijas pieplūdumu. Un aktieri, esot skatītāju acu priekšā, patiešām ir atvēruši savu mājokļu durvis ikvienam šī vakara “ciemiņam”.

Šoreiz ļoti pārliecināja visu piecu izrādē iesaistīto aktierspēle. Gan aizkustinoši smieklīgā māte Ruta (Indra Briķe), gan samiernieciski uzmanīgais tēvs Viljams (Pēteris Liepiņš), gan trīs tik dažādie viņu bērni – aktrise Magdalēna (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), topošais priesteris Toms (Gints Andžāns) un biznesmenis Ričards (Lauris Dzelzītis). 

/Foto: Jānis Deinats/

Apbrīnojami, kā vienā lugā un izrādē ir izdevies savienot tik pretrunīgu emociju gammu. Skatītāji var izbaudīt skaļus smieklus, kurus meistarīgi nomaina pārdomu brīži par ļoti eksistenciālām dzīves vērtībām. Izrāde, kas veltīta ģimenēm, jo atklāj to, kā labāk veidot un uzturēt attiecības ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Aktieri šajā iestudējumā lieliski parāda, ka māka uzklausīt un izrunāties, atrast laiku, saprast un pieņemt vienam otru ir grūts, taču nav nepaveicams darbs. Lielākā brīvības sajūta jebkurās attiecības rodas tajā mirklī, kad jūti, ka vari būt tāds, kāds patiesībā esi – neko neizskaistinot un “nepielabojot”, lai tikai kļūtu pieņemamāks citu acīs, un kas ir pats svarīgākais – nevienam nav vēlmes otru mainīt. Ģimeni veido tas cilvēku loks, kas tic otra cilvēkiem sapņiem, palīdz, atbalsta un iedvesmo mērķu sasniegšanā. Man gribētos pārfrāzēt kādu teicienu un teikt – no ģimenes mēs nākam un par ģimeni pārvēršamies, jo tieši par to arī ir izrāde “Liec Dievam pasmieties”. Par kopā būšanas prieku, nozīmību un, protams, mīlestību!

Aiga Bernsone par izrādi “Liec Dievam pasmieties” (20.11.2018.)

Komēdija, kas ne tikai liek pasmieties, bet atstāj saldsērīgo pēcgaršu par tik savādo jēdzienu “dzīve”. Liekas visi to dzīvojam, esam daļa no tās, filozofējam par to un sapņojam, bet kas īsti ir dzīve? Vai mēs apzināmies tās nenovēršamo laicīgumu, kurā kopš piedzimšanas virzāmies uz nāvi?

Šī nav izrāde ar dziļo jēgu, šī nav izrāde par filozofisko esību, šī nav izrāde, kas liks grimt nedēļu garās pārdomās.. Šī gluži vienkārši ir izrāde par dzīvi, kurā režisore Rēzija Kalniņa ar tēlu palīdzību ir izcili spējusi katram skatītājam likt ne tikai vizuāli sasaistīt, bet arī emocionāli sajust mirkļus, situācijas un notikumus no savas dzīves ar izrādē notikušo. Skatītājs neizbēgami kļūst par izrādes emocionālo liecinieku un piedalās tajā ar savu esību, jo asociācija ir neizbēgama.

/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/

Izrāde laiski un nemānāmi nes skatītāju uz priekšu, nemanot laika ritējumu, gluži kā mūsu katra dzīve – tā paskrien, izrāde aizrit, bet es to nepamanu, vien attopos ar sajūtu – kur pazuda laiks. Notikumu ritējums, kas cikliski atkārtojas, ir vien dzīves tehniskā sastāvdaļa, kurai pašai par sevi nav satura un jēgas. Mēs cilvēki paši esam tie, kas maināmies, attīstāmies un novecojam, mēs esam šie dzīvi pierādījumi laika eksistencei, kas ir nepielūdzams.

Izrādes šarms slēpjas nebeidzamajā vēlmē sagaidīt kādu neprognozējamu pavērsienu, traģēdiju, dzīves negaidītu līkumu, kas mākslinieciski teju vienmēr ir neatņemama sastāvdaļa, jo ir visiem pieņemta struktūra – sākums, kulminācija un nobeigums, taču šoreiz ir savādāk. Šo trigeru nav, ir vien dzīve, kuru dzīvojam, kas ir šis lielākais trigeris no visiem.

Šīs izrādes pēcgaršā paliek pārdomas par nenovēršamo dzīvi un realitāti, kas mums katram ir tik ļoti sava, ka reizēm tas kļūst bīstami. Mūsu nespēja redzēt notiekošo un uzstājīgā vēlme palikt pie savām ilūzijām ir lielākais klupšanas akmens cilvēcei. Tas gadu no gada izposta ne tikai mūsu attiecības ar citiem, bet arī mūs pazudina mūs pašus.

Pirms gada biju uz šīs izrādes ģenerālmēģinājumu, un tā jau toreiz kļuva par vienu no manām mīļākajām izrādēm. Zināju, ka vēlos aiziet vēlreiz noskatīties, jo pēc laika gan aktieri būs iespēlējušies un drošāki savos tēlos, gan arī es varbūt saskatīšu kaut ko jaunu, kaut kas varbūt vairāk uzrunās... Dažreiz mēdz notikt tā, ka aizej otro reizi uz kādu izrādi un saproti, ka tā burvestība, kas piemita pirmajai reizei, ir mazinājusies, un emocijas vairs nav tik spēcīgas, lai visiem draugiem un paziņām teiktu, ka izrādi noteikti jāredz, bet šis nav tas gadījums. Izrāde šī gada laikā ir kļuvusi vēl brīnišķīgāka, jo aktieri patiešām ir iespēlējušies, un var redzēt, ka viņi izbauda savas lomas. Joprojām esmu sajūsmā par ikvienu no šīs izrādes lieliskajiem aktieriem. Pēteris Liepiņš rada siltumu sirdī, Indra Briķe apbur ar savu talantu un spēju tik perfekti iejusties šādā lomā, kas noteikti nav viegli... Arī visi trīs aktieri bērnu lomām šķiet tik atbilstoši piemeklēti, un ar patiesu apbrīnu un baudu vēroju, kā katra tik dažāda bērna dzīves stāstu izspēlē Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Lauris Dzelzītis un Gints Andžāns. Rēzijas Kalniņas režija un mīlestība pret to, ko viņa dara, pieskaras katram no tēliem, padarot tos tik ļoti īpašus un īstus. Ikviens no tēliem ir saņēmis viņas mīlestības pieskārienu. Izrādes sižetu un noskaņu paspilgtina izmantotā mūzika un video fragmenti, nomainoties katrai ainai. Brīnišķīga Madaras Līviņas-Aišpures scenogrāfija, kas rada patīkamu kņudoņu par bērnības atmiņām un tām sajūtām, kas reiz ģimenes mājās vai pie vecvecākiem izjustas. Un noteikti jāpiemin arī Bertas Vilipsones kostīmi, kas tik ļoti atbilstoši katram no izrādes tēliem, un daži kostīmi pat radīja pārsteiguma momentu.

Man ļoti, ļoti patīk izrādes par ģimeni, par attiecībām starp vecākiem un bērniem, par mīlestību un pieņemšanu, un tieši tādēļ šī izrāde tik ļoti mani uzrunā. Varu saskatīt līdzību ar savu dzīvi un ģimeni... Un pēc šīs izrādes tik ļoti rodas vēlēšanās samīļot savējos un pateikt, cik ļoti es viņus mīlu tieši tādus, kādi viņi ir, un pateikties par to, ka viņi arī mani necenšas pārveidot, bet pieņem tādu, kāda esmu.

/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/

Sākotnēji tēma - Dievs un Rēzija Kalniņa - komplektācijā rada visnotaļ interesantu emociju gammu. Reliģija kā tāda ir ļoti smalks un slidens temats – dažādas variācijas un interpretācijas ir kā staigāšana pa naža asmeni un “nošaut greizi” var pavisam ātri un vienkārši. Taču Rēzijai izdevies smalko pavedienu noturēt stingri un spēcīgi, un pat ar nelieliem karikatūras un izsmejošiem elementiem – panākt emocionālu efektu un zināmu spriedzi visas lugas laikā.

Un tomēr paralēli nopietnībai un lugas sižetiskā smaguma esībai – aktieru sastāvs tieši šādā kombinācijā ir izcils un visnotaļ lielāko izrādes laiku uzjautrina un smīdina ar jokiem, izgājieniem un detaļām – visu cieņu gan tērpu māksliniecei Bertai Vilipsonei, gan scenogrāfei Madarai Līviņai – Aišpurei, kā arī visai tehniskajai komandai – koptēls un luga izdevusies lieliska.

Un lai gan pirmajā momentā pēc lugas beigām man bija sajūta, ka kaut kas nebija līdz galam, pietrūka tāds nobeigts fināls un kulminācija – pēc katra nākamā mirkļa, ejot cauri izrādes jokiem un nopietnībai, saprotu cik tomēr tieši esošais fināls ir grandiozs un dziļš tieši savā emocionālajā un jēgas būtībā.

Fantastiska luga brīvai izklaidei – apsveicami visi aktieri iznes savu lomu, atkal un atkal pierādot sevi kā lieliski profesionāļi – ar milzīgu gandarījumu varēju vērot pārvērtības gan vizuāli ārēji, gan tēlojumā, protams, neiztikt bez vizualizācijām un lieliskas mūzikas, kas spēcīgi papildina izrādi.

Bet arī izrāde tiem, kuri meklē dzīves jēgu, risina iekšējos konfliktus, ierobežo sevi un vadās pēc ģimenes vai sabiedrības nospraustam dogmām un stereotipiem – divu stundu laikā tiek izdzīvotas piecu un vairāk cilvēku dzīves – un ar izcilību parādīts kas notiek un kāpēc notiek, ja mēs paliekam sevī, ja mēs ierobežojam un melojam, ja kļūstam īsti un atklāti… Kas notiek, kad paiet dzīve un Tu neesi bijis līdz galam īsts, saskaņā ar sevi, Dievu vai jebko, kas ir savādāks.

Noteikti iesaku noskatīties izrādi – paldies Rēzijai par sievišķības un spēka apvienojumu režijā, paldies aktieriem par lielisko iznesumu un komandai par darbu!