Domu lidojums.
Es ilgojos pēc bērnības. Tajā laikā viss bija vienkāršāk. Es varēju visu dienu ar draugiem vienkārši sist ar bumbu pret sienu, un man nevajadzēja neko vairāk. Protams, ik pa laikam gadījās izsist kādu logu vai pārsist bumbu pāri kāda sētai– viss nebija vienmēr raiti, taču mēs vienmēr izdomājām dažādus veidus kā šīs problēmas atrisināt.
Savā ziņā bumbas sišana pret sienu bija kā filozofiska pieredze, kā meditācija – tu skaties kā tā bumba lido pret sienu, tad atsitās un tad tu atkal sper pa to un tā atkal lido un atsitas pret sienu. Tas bija gandrīz kā skatīties kā jūrā pret krastu sitas viļņi, reizēm liekas, ka varu tos vērot stundām ilgi, un iedomājos par to cik esmu niecīgs šajā visumā, un cik dabai ir milzīgs spēks. Savā ziņā katrs no mums ir kā tāds mazs vilnis, kas dziļumā nav tik pamanāms, taču tuvojoties krastam pieņemas apmēros un kļūst acīm redzamāks.
Man patika bērnības izdoma, mums nevajadzēja lielus līdzekļus lai labi pavadītu laiku, atminos kā spēlējām ar draugiem beisbolu, izmantojot vien tenisa bumbiņu un slotas kātu, taču vēlāk saprotot, ka šādā veidā ir diezgan viegli pazaudēt tenisa bumbiņas, pārgājām uz golfu – Latvijas ceļi izrādās ir tam ideāli piemēroti. Es ilgojos pēc šīs bezrūpības un laiskā gara, laika gaitā tas kaut kā tika pamazām nospiests.
Pieaugot uzkrājās sabiedrības uzgrūstie standarti un pienākumi, kas pamazām no skaista abstraktuma centās no tevis izveidot kaut ko komerciālu un praktisku. Tā mūžīgā tiekšanās pēc labklājības un gremdēšanās apreibinošās vielās, lai aizmirstos un kaut uz brīdi atgrieztos bērna prātā. Kad galva nebija pārbāzta ar neskaitāmām domām, kuras nav ziņkāres radītas, bet gan pienākuma – pamazām šīs domas apsēž manu prātu un liek man sajusties niecīgam un nespējīgam, taču atšķirībā no tās sajūtas kad raugos jūrā, šī sajūta nav mans bērnišķīgais fantāzijas lidojums, bet gan nospiedošs lidojums pret zemi.
Es zinu, ka šis mazais, zinātkārais bērns vēl nav iznīcināts pa visam, tas mājo manī un klusībā raud, kad redz par ko es lēnām pārvēršos – kad mani spārni tiek apgriezti un es tieku iesēdināts būrī, kuru pats sev esmu izveidojis, absorbējot sabiedrības un pastāvošās iekārtas filozofijas, par to kādai ir jābūt dzīvei un kas skaitās panākumi, bet kas neveiksmes.
Reizēm es cenšos atgādināt sev par šo bērnu, kura fantāzija vēl nav mirusi, un kamēr es vēl viņu jūtu sevī, es zinu, ka vēl ir cerība, viss vēl nav zudis, tādēļ kā bumba, kas reiz bezrūpīgi sitās pret sienu un izbaudīja savu brīvību, bet tagad ir pazudusi kāda cita pagalmā, es ceru, ka mans iekšējais bērns to spēs atkal atrast un ļauties brīnišķīgai spēlei…bet savā sirdī es skaidri zinu, ka viņa izdoma un attapība palīdzēs viņam dabūt mani atpakaļ, un dzīve atkal būs skaista rotaļa.
