Domu lidojums.
Es ilgojos pÄc bÄrnÄ«bas. TajÄ laikÄ viss bija vienkÄrÅ”Äk. Es varÄju visu dienu ar draugiem vienkÄrÅ”i sist ar bumbu pret sienu, un man nevajadzÄja neko vairÄk. Protams, ik pa laikam gadÄ«jÄs izsist kÄdu logu vai pÄrsist bumbu pÄri kÄda sÄtaiā viss nebija vienmÄr raiti, taÄu mÄs vienmÄr izdomÄjÄm dažÄdus veidus kÄ Å”Ä«s problÄmas atrisinÄt.
SavÄ ziÅÄ bumbas siÅ”ana pret sienu bija kÄ filozofiska pieredze, kÄ meditÄcija ā tu skaties kÄ tÄ bumba lido pret sienu, tad atsitÄs un tad tu atkal sper pa to un tÄ atkal lido un atsitas pret sienu. Tas bija gandrÄ«z kÄ skatÄ«ties kÄ jÅ«rÄ pret krastu sitas viļÅi, reizÄm liekas, ka varu tos vÄrot stundÄm ilgi, un iedomÄjos par to cik esmu niecÄ«gs Å”ajÄ visumÄ, un cik dabai ir milzÄ«gs spÄks. SavÄ ziÅÄ katrs no mums ir kÄ tÄds mazs vilnis, kas dziļumÄ nav tik pamanÄms, taÄu tuvojoties krastam pieÅemas apmÄros un kļūst acÄ«m redzamÄks.
Man patika bÄrnÄ«bas izdoma, mums nevajadzÄja lielus lÄ«dzekļus lai labi pavadÄ«tu laiku, atminos kÄ spÄlÄjÄm ar draugiem beisbolu, izmantojot vien tenisa bumbiÅu un slotas kÄtu, taÄu vÄlÄk saprotot, ka Å”ÄdÄ veidÄ ir diezgan viegli pazaudÄt tenisa bumbiÅas, pÄrgÄjÄm uz golfu ā Latvijas ceļi izrÄdÄs ir tam ideÄli piemÄroti. Es ilgojos pÄc Ŕīs bezrÅ«pÄ«bas un laiskÄ gara, laika gaitÄ tas kaut kÄ tika pamazÄm nospiests.
Pieaugot uzkrÄjÄs sabiedrÄ«bas uzgrÅ«stie standarti un pienÄkumi, kas pamazÄm no skaista abstraktuma centÄs no tevis izveidot kaut ko komerciÄlu un praktisku. TÄ mūžīgÄ tiekÅ”anÄs pÄc labklÄjÄ«bas un gremdÄÅ”anÄs apreibinoÅ”Äs vielÄs, lai aizmirstos un kaut uz brÄ«di atgrieztos bÄrna prÄtÄ. Kad galva nebija pÄrbÄzta ar neskaitÄmÄm domÄm, kuras nav ziÅkÄres radÄ«tas, bet gan pienÄkuma ā pamazÄm Ŕīs domas apsÄž manu prÄtu un liek man sajusties niecÄ«gam un nespÄjÄ«gam, taÄu atŔķirÄ«bÄ no tÄs sajÅ«tas kad raugos jÅ«rÄ, Ŕī sajÅ«ta nav mans bÄrniŔķīgais fantÄzijas lidojums, bet gan nospiedoÅ”s lidojums pret zemi.
Es zinu, ka Å”is mazais, zinÄtkÄrais bÄrns vÄl nav iznÄ«cinÄts pa visam, tas mÄjo manÄ« un klusÄ«bÄ raud, kad redz par ko es lÄnÄm pÄrvÄrÅ”os ā kad mani spÄrni tiek apgriezti un es tieku iesÄdinÄts bÅ«rÄ«, kuru pats sev esmu izveidojis, absorbÄjot sabiedrÄ«bas un pastÄvoÅ”Äs iekÄrtas filozofijas, Ā par to kÄdai ir jÄbÅ«t dzÄ«vei un kas skaitÄs panÄkumi, bet kas neveiksmes.
ReizÄm es cenÅ”os atgÄdinÄt sev par Å”o bÄrnu, kura fantÄzija vÄl nav mirusi, un kamÄr es vÄl viÅu jÅ«tu sevÄ«, es zinu, ka vÄl ir cerÄ«ba, viss vÄl nav zudis, tÄdÄļ kÄ bumba, kas reiz bezrÅ«pÄ«gi sitÄs pret sienu un izbaudÄ«ja savu brÄ«vÄ«bu, bet tagad ir pazudusi kÄda cita pagalmÄ, es ceru, ka mans iekÅ”Äjais bÄrns to spÄs atkal atrast un ļauties brÄ«niŔķīgai spÄleiā¦bet savÄ sirdÄ« es skaidri zinu, ka viÅa izdoma un attapÄ«ba palÄ«dzÄs viÅam dabÅ«t mani atpakaļ, un dzÄ«ve atkal bÅ«s skaista rotaļa.















