es dzÄ«voju kopÄ ar vÄ«rieti, no kura man ir bÄrns un no kura es baidos
krÄslas stundÄs trepju ÄÄ«kstÄÅ”ana atgÄdina ieplaisÄjuÅ”u zvanu žÄlas
kaimiÅiene tikmÄr pieguļoÅ”Ä, sarkanÄ triko dzenÄ savu rudo kaÄ·i
un durvis klaudz, klaudz, klaudz
tu vari arÄ« vienreiz neatnÄkt, aizmirsis durvju kodu un manu vÄrdu
tev taÄu arÄ« bail, dzÄ«vnieciski bail, kad es stÄvu pie loga un skatos
Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā nekur
sastingdama savÄs domÄs Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā un neredzÄdama
ātu beidz! tu vienreiz izbeigsi gaudot par sazinkÄdutur mÄ«lestÄ«bu!ā
Ā Ā Ā neko neredzÄdama
ne aizkarus, ne logu, ne atspÄ«dumu, ne fabriku klusuÅ”os skursteÅus
es esmu tik pat mÄma kÄ laiks, kÄ kartupeļu nazis, sÄ«knauda, Å«dens
vienalga kas, vienalga kasā¦ bet kas gan mÅ«s pÄrmainÄ«jis, bet kurÅ”?
mÄs esam tik pat veltÄ«gi, tik pat nolÄdÄti, kÄ tas kociÅÅ” ziemeļu ÄnÄ
mÄs pÄrvietojamies noteiktÄs trajektorijÄs un neko vairs nejautÄjam
Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā neko?
tÅ«lÄ«t atnÄks, smaržodams pÄc piÄ·a, pÄc eļļas, pÄc pelniem, tÄds sÄlÄ«ts
tÅ«lÄ«t atnÄksi, lai žÄlums mÅ«s savieno, lai gaiss mÅ«s mierina, lai taÄu!
vai piedos mums Ŕīs pilsÄtas akmeÅi, Ŕīs pilsÄtas svÄtÄs upuru vietas?
vai piedos alkatÄ«bu? Ā pa kÄjÄm maisÄs vien bÄrbiju samÄ«cÄ«tÄs galvas
un asiÅu vietÄ vÄ«ns, un vÄ«na vietÄ alus, un alus vietÄ Å«dens
Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā Ā lai lÄ«st, lÄ«st
