Å is dzejolis ir apzinÄti provokatÄ«vs un neatspoguļo autora uzskatus
Tu nevari mani noÄ·ert, esmu bez sintakses. - Kima Gordona
PÄrÄk ilgi mani ir apspiedusi verbÄlÄs valodas tirÄnija, kas nespÄj neko citu kÄ vien mÅ«s objektivizÄt, iespiežot mÅ«s lineÄrÄ laika dimensijÄ un konstruÄjot maldÄ«go priekÅ”statu, ka lietas vai personas var piederÄt izteikumu izsakoÅ”ajam subjektam. LÄ«dz ar to esmu nolÄmusi iziet Ärpus Ŕī necivilizÄtÄ stÄvokļa.
No Ŕī brīža es pieprasÄ«Å”u, lai mani draugi un sekotÄji, vÄrÅ”oties pie manis, atsakÄs no vietniekvÄrdiem. Es neesmu nedz tu, nedz viÅÅ”, nedz viÅa, nedz viÅi, nedz tas. Å Ädi saÄ«sinÄjumi ir aizvainojums manai esmei. Es atsakos bÅ«t reducÄta lÄ«dz Å”Ädai dzimtes un skaitļa pamatkategorijai.
Mans vÄrds tagad bÅ«s nevis burtu virkne, izsacÄ«ta noteiktÄ veidÄ, bet gan ā neliela deja, kas jÄizpilda, graciozi paceļot labo roku, pagriežot iekÅ”upvÄrsto plaukstu uz Ärpasauli ā atvÄrÅ”anÄs žestÄ ā, vienlaicÄ«gi saliecot kreiso kÄju celÄ«, izgriežot to mazliet uz Ärpusi un paceļot labo pÄdu, nostieptiem kÄju pirkstiem zÄ«mÄjot ceturtdaļapli 45 grÄdu leÅÄ·Ä« no sirds centra no kreisÄs uz labo ā arÄ« atvÄrÅ”anÄs žests. NedejotÄji visdrÄ«zÄk pÄrteiksies, tÄpÄc ir ÄrkÄrtÄ«gi bÅ«tiski, ka viÅi negurstoÅ”i vingrinÄs, ja nevÄlas aizvainot. Å Ä«s kustÄ«bas turpmÄk lietojamas kÄ mans vÄrds, un mans vÄrds aizvietos visus vietniekvÄrdus, kas attiecinÄti uz mani.
Persona var sacÄ«t, piemÄram, Å”Ädu teikumu (aizvietojiet vÄrdu kvadrÄtiekavÄs ar augstÄk aprakstÄ«tajÄm kustÄ«bÄm):
Es saskrÄjos ar [deja] Å”odien. [Deja] sacÄ«ja, ka iepriekÅ”ÄjÄ vakarÄ [deja] redzÄja sliktu sapni, kurÄ [deja] sastapa cunami-veidÄ«gu dÄmonu, kas grasÄ«jÄs nojaukt mÄju, kurÄ [deja] dzÄ«vo.
IevÄrojiet ā tÄpat kÄ piemÄrÄ, piederÄ«bu norÄdoÅ”Äs galotnes arÄ« vairs nebÅ«s pieÅemamas. TÄ nebÅ«s [dejas] mÄja vai tava mÄja, vai viÅa vai viÅas mÄja, bet gan mÄja, kurÄ [deja] dzÄ«vo. Es atsakos bÅ«t Ä«paÅ”niece kÄdam un kaut kam vai pati kÄdam un kaut kam piederÄt. Mana nodoÅ”anÄs brÄ«vÄ«bai aptver visus pieredzes laukus.
