From Haikou With love

Tad zini, būšu kā, perpetuum mobile mūžīgi funkcionēšu Tev

Žēlastības dāvanas Ēzdams strauji Liekuļo vēl. Uzdrīksties Mīlēt sevi Stiprāk.  

Miers.

Madonna, dzelzs, vai stikls: viss, tieši viss nav cenā mērāms, jo daile slēpjas katrā odziņā, pat ja biedējoši zilā.

Tava seja, vaibsti, un asā mīla, liek kailam justies, ik dienu, pat, ja baudas funkcija bez apgabala definētā, vienmēr spēj pretēji pārliekties.

Ārā ir karsts, kā esot džakuzi, kā uz ekvatora, bet šis gringo no Brazīlijas, lai arī karsts savā tērpā, neprot aicināt uz kopīgu baudu.

Ak, Jā, cik laba biji Tu grupā ar viņu, sajust spēju jūs abus es, tomēr, zini ko, ledusskapim nevajag lieku prezervatīvu.

Šī nakts ir kā “Sapnis vasaras naktī”, tikai vai Šekspīra gulta paguva izžūt pirms inspektors atņēma savu desmito tiesu?

Nespēj nekādīgi Atstumt savas domas un jūtas Klusuma brīžos Triecienu dodot pēdīgo, Ilgi viņa dzīvošot Spiriedelējot izsakās daži.

Smilšu kaste diemžēl tikai  Bērnībā nodrošina jautrību, Jo tā ir un paliek bērnišķīga, Pret pieaugušo nopietnību

Tu jūties nepieņemts, Kā kabatas lakatiņš, Kurā izšņauc degunu' Un atstāj "nākošajiem"

Mana doma dzīvo, Īpašā formā Laimes apspīdēta Atklāsme. Ir Rūgta. Sirdij tomēr tuva. Kņudot vēderam, Apcerīgi lidojot, Iztēlojos, Skūpstot klusi, Tevi naktī Arvien

Tomēr vētra var atnākt, Un viņa atnāks, Noraus lepno karogu, Ļauj tam dubļos vāļāties. Atmosfēra kritīs, Ne masts, Ne fundaments, Nepalīdzēs...

Slapjš un brūns, Netīrs un dubļains, Ir viņš. Ejot tomēr sapņojam, Gan par pūkainu, baltu, Siltu, mīkstu un gaisīgu

Skaista Ir Lakstīgala Tavu Uzmanību Mīļi Sildot

  Bet…kā? Rodas mūžīgā neizpratne.

Piedz.