Melnām acīm, Rokām saspringtām. Tā lūkojas atstāt sevi – Atmiņu grāmatas. Viņai neskaidrs viss, Bet sirds zina, Viss tikai priekšā, Viņi tikai intrigas pina, Un tīras kājas pa pelniem Viņa nebaidās, Tikai rūgti noskatās… … Kā visi pārmainās.

Cilvēkiem ir tieksme tāda Skriet, steigties Un tāpat visu nepaspēt Ir tie, kas laimi meklē Un kas atraduši, lolo to un sargā Taču skumji ir par tiem, kas smok Neredz saules starus debesjumā Un ir tie, kas domā, ka dzīvot prot Un māca, rāda citiem, kā tas darāms Par viņiem sāp vēl vairāk Jo katrs no mums Zina savu dzīvi labāk Bet kurš no šiem esi tu? Vai tu centies saklausīt savas sirds mūziku?

Šeit nejūtu to, Ko jūtu mājās. Zinu tikai dažas vietas, Kur klausīties, Kā putni sarunājās. Zem koku vainagiem, Pie tāliem nostūriem, Ir dažas vietas, Kur atgūties. Bet vairāk vēl Pēc mājām ilgoties.   Spēku šeit dzīvot un būt, Dod tikai apziņa, Ka braukšu es prom. Reiz pienāks diena, Kad zilās tālēs lūkošos, Atcerēšos dienas šīs, Un visu, kas te bija īsts. Zīmētas ainas un tēlaini stāsti, Asaru pērles, Un vaigi no tām sāļi. Šeit es neesmu es, Tikai izskatos. Un šodien vēl vairāk Pēc mājām ilgojos

Tu mazais zvirbulīti, Atgriezies, Pirms pienāk skumjie rīti. Pirms sveši putni tevi māc. Mājās, lūdzu, lūdzu nāc.

Šeit ir laiks, nevis mirklis. Ikdiena, ne sapnis. Kā var dzīvot, Ja zini, ka apniks. Ne krāsu, ne smaržu, Ne smaidu, Ne laimīgu ļaužu. Sev gan es to ļaušu, Caur sirdi laist dzīvi, Lai pārtop viss mirkļos, Nevis skaitāmā laikā. Nedzīvošu naidā, Bet savu cilvēku sejām Likšu mirdzēt brīnišķā, patiesā smaidā!