37 Memo

Un es izelpoju Tavu klusumu, visu vienā, ievelku plaušās un nelaižu vaļā, tāpat kā Tevi, bet asi atšķirīgi no cigarešu dūmiem, kas ieceļo mutē, ievirpo plaušās un aizdejo prom. Tur, tur, kur pasaules trokšņi mīt - man apkārt, traucējot, klauvējot, mokot, kamēr es vienu pēc otra elpoju gaisu  piesārņotu ar Tevi un Tavu klusumu, kas, iesaiņots mierā, vien glāsta mani no iekšpuses.  Bet ārpusē?  Jūtos kā pārbijies armijas loceklis, kurš stāv kara lauka vidū, palēlinātā filmā, ar trokšņiem, kas briesmīgāki par pašu skaļāko klusumu. Man sāp, es tieku ievainota, bet no iekšpuses es elpoju Tevi un nelaižu vaļā, Tu mani dziedē, bet kā viss, kas tiek ieelpots, tiek arī izelpots, un es noskatījos uz Tevi, kā uz tītās cigaretes dūmiem, aizlidojot asajā pasaulē, tik maigi, - kontrastā uz to visu, kamēr atkal sajutu, ka kāds troksnis man iedūris dunci sānos, un tas troksnis biji Tu, - izelpots klusums.