Ilgas

Uz skatuves tiek konstruēta istaba, kas sastāv no salasītām ļoti dažādām flīzītēm, tās darbojas kā plauktiņi. Arī mēbeles katra ir absolūti citādāka. Pokera spēle atgādina Alises pusdienas ar Marta zaķi. Aiz flīzītēm atrodas sadzīviski priekšmeti - telefons un radio. Izrādei turpinoties tās paliek arvien arvien baltākas līdz no bezgaumīgās krāsainās piepildītās telpas izveidojas absolūti sterila trako mājas vide.

Tad man likās, varbūt nav ko citēt vietu, jāiet spēlēt uz kādu konkrētu vietu. Un tad man likās, ka varētu ilgu tramvaju nospēlēt izlauztās sienās Juglas bloku māju sienā.

Kāpēc man tas liekas atbilstoši?

Manuprāt nokļūšanas ceļš uz turieni varētu līdzināties Blanšas ceļam. Bars ar kulturāliem cilvēkiem kāpj sestajā tramvajā un tad kā skudras pa Juglu meklē izdemolētu māju, lai skatītos teātri.

Un blakus miskastnieki krāmē savas mantas, un rada to neērto sajūtu, ka tu neesi gluži tādā rajonā kā pierasts. 

Mana pirmā doma par spēles telpu bija citēt siltumnīcas motīvu. 

It kā lai parādītu pirmkārt to, ka viņi dzīvo salīdzinoši nabadzīgi, otrkārt, tāpēc, lai parādītu to karstumu, kas ir attēlots lugā, un, galvenokārt

galvenokārt

es gribētu, lai visā zālē ir tiešām karsts, un cilvēkiem tiešām pienes koliņas, un programmiņas izskatītos kā vēdeklīši. Kā arī muzikanti, kas spēlē starp skatītājiem. Siltumnīcas citāts sniegtos tiktāl, ka uz skatuves parādās džungļu motīvs un ir veidoti plēves un koka puscaurspīdīgi paneļi. Mājā kurā visas sienas ir caurspīdīgas taču nav nekādas privātās telpas. Un plēves var plēst un tajās tīties.

Stella šķiet ir vienīgais tēls, kuru es dēvētu par labu cilvēku. Viņa gan ir tipiska jaunākā māsa, kas pēc pieraduma seko Blanšas stabulei, bet viņa ir pierādījusi, ka spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus un doties prom no vietas, kurā jūtas slikti. No otras puses, viņas lēmums vainagojas attiecībās ar Stenliju - vīrietī, kas iemieso visu to, ko viņas ģimene ir apspiedusi paaudžu paaudzēm. Stella Stenlijā redz spēku, kas viņai nav pazīstams un viņa ir ar rokām un kājām pieķērusies viņam. Blanšai ienākot viņu dzīvē, sāk parādīties jauni viņu attiecību aspekti, kuros atklājas Stenlija zemiskā daba.

Stenlijs, manuprāt, ir dzīvnieciskākais no visiem tēliem, viss tas kas nebija pats Tenesijs Viljamss. Viņš ir tipisks mačo, ar augstu pašvertējumu, niecīgu izglītību un  kā atklājās ar tieksmi būt briesmīgam pret sievietēm. Mičs, kas nekad īsti nav iepazinis sievietes izņemot savu māti arī salūzt, bet Stenlijs rīkojas apzināti, viņu vada tikai brutāla tieksme pierādīt savu vietu un būt uzvarētājam. Nav daudz lietu, kas viņam interesētu. Beigas, kurās mēs redzam, cik skarba ir realitāte tajā, ka viņš ir pilnībā sagrāvis Blanšu un visticamāk sagraus arī viņas māsu un bērnu, jo nespēs valdīt pār savām tieksmēm ir īpaši spēcīgas.

Arī Mičs ir ārkārtīgi interesanti izveidots tēls, tāds mammas dēliņš, kam dzīvē nekas nav īsti padevies, kurš nav izkūņojies no savas šūniņas. Un tieši tāds cilvēks, kurš varētu neievērot Blanšas dīvainības līdz tās viņam duras kā ar mietu acīs. Kompleksi, apaļīgums, cilvēcīgums. Dzīvē šādi cilvēki mēdz izraisīt tādu žēlumu, ka tie riebjas, bet lugā viņš ieņem jūtīga cilvēka lomu, kas ir vitāls tās darbībai. Kaut arī viņi ar Stenliju strādā vienā firmā un ir kolēģi, viņu attieksme pret dzīvi un sievietēm ir radikāli atšķirīga. Tāpat ir jautri izspēlēt Miča kautrīgumu par savu augumu, svīšanu pret Stenlija atklāto dižošanos ar savu augumu.

Blānša, man šķiet, ir centrālais tēls, kuras pasaulē var atrast šīs lugas veiksmes atslēgu. Tas, ka dz tam, ka mēs lēnām aizkožamies līdz tam, ka viņa ir no ārpuses saēsta būtne, pilnīgi traka, bet mēs jūtam viņai līdzi, manuprāt ir autora meistarības augsta pakāpe.

Jā, viņa ir egoiste un es negribētu dzīvot ar viņu vienā istabā, bet vienlaikus, viņa ir tikai cilvēks, kuram tiešām nodarīts pāri jau ļoti agri, un vienlaikus cilvēks, kas nespēj samierināties ar dzīves īstenību un slēpjas aiz literatūras un neīsta glamūra maskas.

Atšķirībā no pārējām Ilgu Tramvaja izrādēm šo var redzēt visā pilnībā. Šķiet, šī izrāde uzskatāma par Padomju Latvijas teātra klasiku, un ir diezgan patīkami redzēt, cik atrastie priekšmeti latviski, un tērpiņi no pazīstamiem materiāliem. 

Diezgan aizkustinošs likās Valentīnas Romanovskas komentārs par Blanšas jaciņu:

"Mana augstā dziesma bija bolero jaciņa Antrai Liedskalniņai, par kuru lugā teikts, ka "telpā ienāk vieglās vasaras kažokādās tērpusies Blanša"... Kādas vasaras kažokādas 70.gados? Draudzene no Ķekavas atveda maisu ar vistu spalvām, un es tās līmēju uz auduma! Tā bolero jaciņa izturēja simt izrādes!"

Man likās, ka muzikālais noformējums ir ļoti veiksmīgs, nu tāds kā vajag. Traki arī, ka pa īstam izmantots teicējs, bet laikam agrāk tas bija nedaudz izplatītāk. 

Scenogrāfijā uz ripas ielikts iekšskats un ārskats, ārpusē pelēks iekšpusē krāsains. Tā kā velk uz amerikānisko, bet tomēr sitas cauri tas, kas bija dabūjams, bet šķiet, ka tas neizmērojami forši tomēr. 

Scenogrāfe par ideju:

Dizains daļēji radies no Young Vic teāta telpas, kas ir unikāla. Mēs izmēģinājām vairākus izkārtojumus, bet skatuve, kas griežas drīz likās vispiemērotākā. Visi skatītāji ir ārkārtīgi tuvu skatuvei - aptuveni sešus metrus no tās, tādējādi tiek radīta intimitāte. Blanša ir iesprostoa ne tikai mājā, bet arī starp skatītājiem, kas izkārtoti kā arēnā ap viņu. Salīdzinot ar Šaubūnes versiju 2009, ko veidoja šis pats scenogrāfa-režisora pāris, kas bija ļoti abstrakts, šeit redzami vairāk naturālisma elementi, abām izrādēm kopīgas spēles ar perspektīvi un mainīgi skata punktu. Skatuve, kas griežas vienlaikus sakrīt ar to, ka Blanšas galvā viss griežas gan alkohola, gan psiholoģisko problēmu dēļ.

Baigais kino, projekcijas un tuvplāni, istabiņa starp kino.