Iesākuma sākums
Pirms 2 dienām es biju nelielā pastaigā pa Rīgu. Un vislielāko sašutumu manī radīja posms no tirdzniecības centra Riga Plaza līdz Gaismas pilij. Kaut kas izmainījās. Šajā posmā no Salu līdz Akmens tiltam es nolēmu, ka turpmāk pierakstīšu savus novērojumus. Šis varētu būt arī visintīmākais mans ieraksts, jo centīšos par sevi te nerakstīt.
Man novērojumi ir kļuvuši tik būtiski, lai tos pierakstītu. Mani iemesli, ko varu iedomāties ir tādi, ka man ir nepieciešams pierakstīt savus novērojums, lai es dokumentētu veidu kā es domāju. Tas iespējams ir vienīgais veids, ka es skaidri varu zināt, ka esmu, bet nav iespējams atcerēties domas vai kur nu vēl veidu, kā tās notika manā galvā, tāpēc tās ir jādokumentē. Vēl labs iemesls ir tas, ka esmu kļuvis jutīgāks, un ir nepieciešama metode, lai es spētu atšķirt vai tas, ko es pārdzīvoju un novēroju dzīvē ir iekšējas vai ārējas dabas. Tas ir nepieciešams, lai laikos, kad dzīvoju cauri kādam stāvoklim, es spētu rīkoties ar sevi pareizi. Un ja ne pareizi, tad vismaz izdevīgi. Piemēram, nemēģināt ārējas dabas problēmas risinātu uz savu iekšējo resursu rēķina.
Un vēl esmu pārliecināts, ka ar mums te kaut kas notiek.
Nu jau ir pateikts tik daudz, ka nebūtu slikts brīdis šo tekstu un sevi mazliet paskaidrot? Vai ne? Nē. Atbilde ir nē.
Iesākums ir mani raksti, un tie satur atsauces, citātus, kļūdas, pieņēmumus, nepareizi lietotus jēdzienus, ar nodomu nepareizi lietotus jēdzienus, svešās idejas, vecas idejas un idejas, kas nav idejas. Un es neko no tā īpaši neatzīmēšu, lietojot pašsaprotamības principu. Tas tāpēc, lai norādītu(nenorādītu) uz autora un izcelsmes mazo nozīmi un vienlaicīgi cieņpilni godinātu visu, kas varbūt kādam ir svarīgs.
Esmu dzīvē novērojis, ka ir tādā loģiska un patīkama doma, ka pareizi būtu visu izklāstīt no sākuma - no iesākuma. Tā, lai rastos skaidrība. Sakārtošana ir laba.
Iesākums ir mani raksti, un šeit, kur esmu es, mēs neesam tik pārliecināti par laika dabu, tāpēc saruna, jēga vai novērojums var sākties jeb kurā laika punktā un attiekties pret jeb kuru vietu telpā, un tas nav pretrunā ar pārējiem laikiem vai punktiem. Īstenībā ir vēl pat daudz labāk, šis Iesākums kaut kādā ziņā saka: „skaidrība un jēga rodas šeit, bet tā var arī neturpināt atbalstīt lasītāju, jo abiem ir dažāds laika vektors . ”. Jēgas pussabrukšanas periods ir dažāds gandrīz vienmēr. Bez tam es esmu pārliecināt, ka sakārtošana var sākties un ilgt kaut cik cienījamu laiku tikai ar kārtīgu punktu. Tāda mums vēl nav. Nekad nav bijis un tāpēc tas, kas ir jādara, ir jāizdara maksimāls kustību un mēģinājumu skaits cerībā aizķert šo punktu, kas būs jēga. Tad arī sakārtošana taptu iespējama. Tāds būs iesākums, ko esmu nolēmis pieredzēt arī objektīvajā realitātē un laikā. Mans Iesākums ir par to iesākumu.
Svarīgi apzināties, ka abiem iesākumiem par kuriem es rakstu ir tikai un vienīgi laicīga nozīme un funkcija, jo pārlaicīgajam nav jārisina laicīgi konflikti un, protams, pārlaicīgajam nav nepieciešams mans Iesākums.
Vēl apjukums rodas no tā, ka nav skaidrs vai kaut kas arī beidzas? Īpaši Latvijā, jo ir grūti novērto, ka un kad kaut kas sāktos, šķiet, ka viss ir jau nobeidzies vēl esot. It kā ir, bet kas tas ir?
Mani uztrauc tas, ka ja nu šobrīd ir tāds laiks, kad viss vairāk beidzas kā sākas, tad mēs šeit nepaspēsim iesākt daudz ko, bez kā pat beigties nav nekādas jēgas.
Latvija ir vieta, kur cilvēki nevar atļauties būt nabagi. Mēs nedrīkstam būt nabagi, jo esam pārāk atbaidoši. Tas ir izdevīgi visiem. Bet kas un vai to zina? Tas ir normāli, ka mēs nespējam sev piedot.
Daudz, ko jau esmu atklājis. Jā šis ir arī par Mani par Latvieti un par Latviju vispār.
Es domāju, ka personu vietniekvārdus īpaši mums vajadzētu rakstīt ar lielo burtu. Tik daudz taču varam sev atļaut?
Jā, arī Rīgas Laiks man patīk, un es droši vien komentēšu komentārus.
Tas ir Iesākums.
Nākamie ieraksti:
Rīga implodē
Latviešu emocionālā vēsture
20gs. atgādina klavieru taustiņus
