2 pasaules kari jau ir aiz kalniem, PSRS ir sabrukusi, tā nu mēs dzīvojam pa mierīgo. Kāds ik pa laikam sastrādā sūdus, bet pa lielam jau izskatās viss reāli forši. Rit paaudžu cikli un šķiet, ka mēs visi kaut kur ejam. Piedzimstam, pamācamies, kaut kas mums nepatīk, bet pēc tam samierinamies, pēc tam tik strādājam, pasvinam, bet īpaši daudz vairs domāt negribas. Visi ir neapmierināti ar politiķiem, visi zina, kas ir labi un kas ir slikti, bet rīcība neseko. "Gan jau būs ok". Kad pašam ir sava problēma, tad pašam arī jātiek ar to galā, bet kad viena problēma skar 2 miljonus cilvēku, ir viegli neuzņemties atbildību un gaidīt, kad to darīs kāds cits. Kas tad ir tie politiķi, kas nevienam nepatīk? Viņi nav nokrituši no debesīm - viņi ir dzimuši Latvijā, auguši latviešu ģimenē, mācījušies Latvijas skolā un viņus ievēl latviešu tauta. Tādus produktus mēs ražojam - aprobežotus, savtīgus pilsoņus. Kas tad nosaka to, lai politiķus tiešām uztrauktu tas, kas notiek ar valsti, ne tikai ar sevi, ģimeni un draugiem? Daudziem šķiet, ka kaut kur, dziļi ārpus publicitātes sēž kāds labais rūķītis, kas vienā brīdī saka: "Nē nē, tā nedrīkst, tas ir par daudz". Diemžēl.. tāda nav! Politķiem ir dziļi, dziļi vienalga par valstiskām vērtībām. Tas ir pierādījies atkal.. un atkal.. un atkal.. un atkal.. gadu no gada un arī gadsimtus senāk. Ja tu esi ticis pie varas un tev ir nauda, tev ir ietekmīgi draugi, ietekme tiesu varā, tad tu esi noteicēsjs.. nekas tev nevar stāties ceļā, izņemot tos cilvēkus, uz kuru rēķina tu esi iedzīvojies, jo viņiem vienīgajiem varētu būt tik liela kāre likvidēt tādu parazītu. Jo vairāk tu pēti vēsturi, jo labāka sapratne veidojas par to, kāda cilvēku daba patiesībā ir. Nekas nav neiespējams cilvēku pasaulē - ja tu vari iedomāties kādu stulbību vai riebeklību - kāds cits to jau ir darījis.