#medini

1.

Pabeidzu mūzikas skolu 8. klasē, zvērot, ka nekad nesperšu soli iestādē, kura atņēmusi man visu brīvo laiku ikdienas hobijiem. Skatoties atpakaļ, daļa no manis ir pateicīga, ka šī “laika ierobežošana” ir ietekmējusi manu skatu uz paša laika nozīmi, bet tajā brīdī biju ļoti dusmīga. Atvieglojums, ko sniedza izlaidums, bija neaprakstāms. Nevarēju sagaidīt pēdējo gadu skolā, ko varešu pavadīt, neatrodoties mūzikas skolā katru dienu.

Tagad mācos mūzikas skolā jau 9 gadus, un man liekas, ka esmu iekļuvusi mūzikas pasaulē. Zinu, ka pirms gada negribēju te nekad vairs spert savu kāju, bet vasarā man pietrūka mūzika. Visu brīvlaiku pavadīju pie klavierēm, mācoties pasakainus skaņdarbus. (1) Protams, ka 3 mēnešus spēlējot bez skolotājas, paspēju sabojāt gan līdz šim apgūto tehniku, gan tempa izjūtu, taču man patika šis process, jo beidzot neviens nespieda to darīt. Tā bija mana izvēle un mirkļa aizraušanās, un es pirmo reizi aptvēru mūzikas mīlestību. Pēc vasaras sapratu, ka mūzika būs mans turpmākais ceļš.

2.

Pirms mēneša sāku mācīties mūzikas vidusskolā un saprotu, ka mūzikas pasaulē esmu tikai tagad. Uzzināju arī diezgan svarīgas detaļas par skolu, ko laikam vajadzēja pašai izlasīt (2), bet to neiepazīšana, manuprāt, liecina par mīlestības stiprumu – neskatoties uz apstākļiem, tāpat izvēlētos mūziku. 

Atpakaļceļa nav, bet man ir daudz motivācijas. Īpaši redzot skolotājus, kas tik ļoti deg par savu darbu, un kursa biedrus, kuru pateicība par uzņemšanu skolā spīd viņu acīs. (3)

3.

Ir pagājis pirmais semestris, un es jūtos mazliet nevietā. Te ir tik daudz gudru cilvēku, man vairs nav vietas izcelties. Sapratu, ka arī klavieres nespēlēju tik labi, pat ja tas bijis mans instruments vienmēr. Manī mazliet sāk rasties naids pret klavierēm. Nevis tāpēc, ka nepatīk, bet gan tāpēc, ka vairs nesanāk. Vismaz pietiekami labi. Vismaz tā, lai izceltos. Bet tāpat lielāka uzmanība jāpievērš citiem priekšmetiem, tādēļ īsti nepārdzīvoju par, cerams, īslaicīgo nepatiku. (4)

4.

Tagad mācos vidusskolā jau otro gadu, un man ir tik daudz jaunu ideju. Vasarā diemžēl nekādu mūziku neuzrakstīju, arī klavieres nespēlēju (5), kas, iespējams, nāk par sliktu manai pašizaugsmei, bet šobrīd mūza ir vairāk nekā nepieciešams. Man jau rodas jaunas idejas skaņdarbam, kas būs jāatskaņo pirms Ziemassvētkiem (6). Arī pārējos priekšmetos man ir liela interese, pat lielāka nekā pagājušogad. Varbūt tas pirmkursnieka naivums vēl nav pazudis, bet sajūta, ka mīlestība pret mūziku ir tiešām bezgalīga. 

5.

Drīz beigsies 2. semestris. Pavisam drīz. Man nav laika ne rakstīt kursa darbu, ne pievērst uzmanību daudzajiem priekšmetiem. Vēl joprojām ir vēlme kaut ko darīt, bet tagad tā motivācija it kā izgaist, tiklīdz esmu izgājusi no skolas. Vismaz šī vide notur mani gribošu un mērķtiecīgu. Nākamgad noteikti centīšos rakstīt darbus savlaicīgi. Ticu, ka tad arī laiks un vēlme būs pietiekoši. 

6.

Esmu mūzikas pasaulē tikai 3 gadus, un viss sāk likties par daudz. Man patīk tas, ko es daru, bet vai pietiekami? Skatoties atpakaļ, tas naids vienmēr bijis manī (3., 4., 5.). Kaut kur dziļumā joprojām sēž klusa cieņa pret mūziku, taču nogurums sāk to pāraugt.  Pēdējo laiku pieķeru sevi ieslīkušu dusmās un nožēlā par neiesāktajiem darbiem, pēc kuriem ilgojos pasaules iepazīšanas sākumā. Varbūt, ka neinteresēšanās par skolas sistēmu un kārtību pirms stāšanās jau priekšvēstīja par manas mīlestības trūkumu. Bet varbūt pārāk daudz laika pavadu savā prātā, un varbūt šīs ilgas bija tikai tiekšanās pēc spoža sapņa par neatkarīgu nākotni. Neatkarīgu no pašas slinkuma, protams. Bet jo vairāk dzīvoju pasaulē, jo lielāks slinkums darīt to, ko agrāk mīlēju. Taču šobrīd tā mīlestība, kas iepriekš šķita vārdos neaprakstāma, sāk likties kā gudra un apzinīga cilvēka idealizēšana, un mūzika – kā joma, kurā esmu šo tēlu iedomājusies. Tikpat labi tā varētu būt mākslas vai fizikas nozare, tāpēc vai tā mūzikas mīlestība kādreiz vispār ir pastāvējusi? Daļa no manis domā, ka šeit mācos tikai tāpēc, ka nebija citu variantu, un šobrīd atlicis vien meistarīgi tēlot, ka mūzika ir mana sirdslieta. Gribētu teikt, ka līdz šim man izdodas, jo draugi ar pārliecību runā par manu mīlestību. 

Atrodoties vidē, kur visiem ļoti patīk tas, ko viņi dara, padara šo jautājumu vēl aktuālāku. Un atbildi vēl nožēlojamāku. Jo tā tiešām laikam ir – 

  es nemīlu mūziku. Šķiet, ka man pat nepatīk.

7.

Šodien izdomāju iet pastaigā. Beidzot ir laiks un, galvenais, vēlme kaut kur iet. Pirmo reizi ilgos laikos es vēlējos klausīties mūziku. Vēlējos nedomāt, tikai just. Un man izdevās, man beidzot izdēvās atkal sajust mūzikas mīlestību, taču šoreiz tā nebija naivā un skaistā mīlestība, ko allaž esmu pazinusi. Tā šķita patiesa, sāpīga. 

1 (Vismaz tā man likās toreiz, tagad skaņdarbu izvēle škiet ļoti klišejiska)

2 (Piemēram, ka skolā jāmācās četrus, ne trīs gadus, un katru mēnesi būs arī atestācijas, līdz ar to – stipendija)

3 (Sāka rasties pirmās šaubas. Es nedegu par mūziku, es degu par apliecinājumu, ko tā man sniedz. Es atradu vienu lietu, kas man sanāk, un pieķēros. Bet varbūt man daudz vairāk patiktu citas jomas? Varbūt šobrīd vienkārši tērēju laiku?)

4 (Šis naids radās daudz ātrāk un lielāks, kā ļāvu sev domāt. Lai gan esmu pateicīga, ka neļāvu realitātei tikt pie ilūzijas, pēc kuras tiecos, citādāk sapnis izdzistu ātrāk, kā radās dusmas)

5 (Laikam naids tiešām ir stiprs)