#izmisums

Izmisums (2019) dir. by Karlis Lesins

Vēljoprojām atmiņas klīst pa manu galvu,kā vientuļi vilki, kas sāpīgi kož sirdī, taču tomēr mierina vēl jaunais mēness pie debess. Vēljoprojām atceros braucienus ar riteni uz vietējo dīķi, kad vējš pūta matos un saule sildīja caur koku lapām. Atceros tās karstās dienas manos laukos, kad sēdējām pļavā, starp milijoniem vārpu, un smēķējām ābolu tabaku. Atceros tos siltos vakarus, kad sēdējām mūsu stroikā uz balkona un mētājām akmeņus. Atceros tos rītus, kad neviena nebija mājās, kā sauļojāmies manā pagalmā ar kafijas tasi vienā un cigareti otrā rokā. Atceros tās naktis, kad gulējām uz balkona apbruņojušies ar milijoniem spilvenu, sidra un labas filmas/mūzikas (atkarībā no situācijas). Atceros tos saburzītos rītos, kad dažas sekundes pēc piecelšanās mēs sēdējām uz balkona un nesakarīgi filozofējām par laikapstākļiem. Atceros to braucienu uz jūrkalni. To ugunskuru pie jūras. “Ilgo ceļu kāpās”, jeb vienkārši ripošanu lejā no stāvkrasta. To peldi pretī saulrietam. To nakts peldi, kad pārāk daudz zivju ložņāja gar mūsu kājām. To pirmo nakti, kad mūs izmeta no numuriņa mans tēvs, tādēļ vienkārši vienos kreklos sēdējām un smēķējām uz lieveņa. To pēdējo nakti, kad pār tuvējo pļavu pārklājās migla. Atceros tās lietainās dienas, kad viss ko spējām darīt - vienkārši ēst un bezjēgā skatīties filmas. Un protams es atceros, kā mēs cepām desiņas kamīnā, un vēlāk visu vakaru gulējām pie kamīna uz grīdas. Šīs un vēl simtiem atmiņu vēljoprojām klejo pa manu galvu. Es nenožēloju neko. Mēs katrs pilnveidojam citu dzīves. Viss ko piedzīvojam, mūs pilnveido. Tu pilnveidoji mani, es - tevi. Vaina nav tevī. Visticamāk, ka manī. Manā domāšanā. Bet varbūt tā pat ir labāk. Dzīvē mēs nedrīkstam apstāties. Iestigt. Tad dzīvei vairs nav nekādas jēgas. Visas dienas ir vienādas. Paldies, ka saprati, palīdzēji, izdzīvoji, pilnveidoji un iepazini. Jo vairāk mēs atklājam citus cilvēkus, jo vairāk mēs atklājam sevi. Galvenais ir atklāt, meklēt, mēģināt.