„Paejiet malā, es esmu medijs!”
Daļa no jums gan jau zina manu labo draugu Edžu, viņam patīk aprakstīt lietas, jā, par supervaroni Pigmentu ir jāpasakas tieši Edžum. Šoreiz viņš aprakstīja manus Fonofest piedzīvojumus. Lasīju un smējos balsī, slacīju prieka asaras, nodomāju, ka varbūt nepublicēt, jo, būsim godīgi, kā jau sieviete, neesmu tik smieklīga kā viņš un šis radītu milzīgu konkurenci, bet lai iet! Sarakstītais ir pārāk lielisks, lai to nepublicētu un galu galā - pati uzprasījos :) Dārgie lasītāji, jūsu uzmnaībai - Sers Edžus Miķelsons:
Pērnvasar Uplandos tika aizvadīts jau astotais, diemžēl arī pēdējais Fonofest. Sanāca tā, ka beidzot Cēsu pusē atzīmēties bija ieradusies arī Goofy Lelde, lai festa ietvaros darītu to, kas viņai tīri ok padodas – filmētu, un arī to, kas nu galīgi nesanāk – dzīvotu.
„Čau, esmu klāt! Kur ir tā mediju telts?” skanēja nedaudz kaitinoši priecīga Leldes balss telefonā.
„Ē... nāc iekšā teritorijā. Tev aiziet pretī?” atbildēju.
„Jā, vispār jā. Man vajadzēs palīdzību...”
Nolicis malā tikko iesākto vēso aliņu, smagi nopūtos: „Emīl, paķer tos kruķus. Jāaiziet pretī Leldei.”
„Edž, bet kam tos kruķus?” Emīls neizpratnē novilka, tomēr izpildīdams prasīto.
„Ā, nu tu vienkārši nezini Leldi. Noderēs.”
Nepilnu minūti vēlāk redzam no mašīnas neveikli izveļamies pazīstamo stāvu, kam līdzi izbirst arī savas trīs četras apjomīgas somas.
„Bļaģ, Emīl! Fiksi kruķus krūmos!!! Viņa vēl staigā pati, neko nav salauz...čāāāāu Lelde! Hei, prieks tevi redzēt, hehe! Vesela un neskarta, kā vienmēr, vai ne tīģeri! Bļāviens, ufff, tu tajās somās līķi esi paslēpusi?”
„Ko jūs tajos krūmos iemetāt?”
„Ā, tur, nu, navsvarīgialudzersi? Manirbaigigaršīgais!” nobēru. „Reku arī tava mediju karte. Ar šito mazulīti tu varēsi ielīst paša Jura Kulakova busiņā!”
Kā vēlāk izrādījās, Lelde ir trīs mediju pārstāvju vērta, jo tieši tik daudz kartes viņa spēja pazaudēt. Visādi citādi pirmā festivāla diena tika pavadīta tīri jauki, baudot lieliski izdevušos festivālu, pļāpājot ar žurnālistiem, mūziķiem, dzerot ugunsdziru no gaumīgām DIY glāzēm, filmējot un montējot.
Tomēr jau tovakar nāca ļaunu vēstoša vīzija – ejot garām piepūšamajam baseinam, kur bariņš džeku ar jocīga paskata balzas dēļiem mētā visādus trikus, Leldes acīs pēkšņi parādījās TAS skatiens: „Eu, eu! Kas tas ir? Kas tas ir? Šitais mums jāpamēģina!”
„Nē, Lelde. Tas ir skimbords. Nekaitīgs un ļoti jautrs sporta veids, bet tu noteikti noslīksi, nositīsies un tad aizdegsies. Ejam, tev drīz jāfilmē,” velkot blondo neveikli tālāk prom no grēka, skaidroju stingrā, nosvērtā skolotāja tonī.
( Ja nu kāds nezina, kas ir skimboard, tad pēdējais laiks izglītoties, nejēgas!)
Otrās dienas pēcpusdienā, joprojām tīksminoties par savu rakstura stingrību un dzerot īpašu, Cēsu pusē joprojām reizi pa reizei brūvētu otrās dienas dzērienu „Nācijas urīns” (baltvīns + Vichy minerālūdens), domāju, cik gan jauka var būt vasara un dzīve vispār. Te mediju teltī ienāk viens no festa fotogrāfiem – „Klau, atradu zemē mētājamies fotoobjektīvu. Es te nolikšu uz galda, ok?”
„Ā, tas ir Leldes. Jā, es atdošu. Paldies.”
Vispār kur ir Lelde. Nebūs kādu laiku manīta, nodomāju, iemalkojot kārtējo nācijas urīna šļuku. Nekas, gan jau atvilksies, vēl nevienu filmēšanu tā īsti nav nokavējusi.
Maz es zināju, ka tajā pašā brīdī Lelde kā leprikons uz zeltu noteiktā solī bija ieņēmusi kursu uz placi, kur pilnā sparā ritēja skimborda ballīte.
„Es gribu pamēģināt!” skan ne gluži jautājums, bet drīzāk pavēle.
„Hah, nu, vispār mums te meitenes baigi daudz nenāk... Neesmu pārliecināts, ka tā ir laba doma,” ar vieglu smīnu sejā novelk sērferu šortos un flopos tērpies džeks, kuru noteikti sauc Zaks vai Dilans, „Turklāt pašlaik mums notiek sacensības. Būs jāuzgaida.”
„Vienkārši paej malā. Es esmu medijs!” Lelde ir nepiekāpīga.
„Ja jau tu esi medijs, kur tad ir tava mediju karte? Un vispār, sacensīb...”
„Op op op op! Runā ar roku!” noskalda Lelde. „Un dod dēli!”
„Hei, čau! Tu pazaudēji objektīvu, bet to atrada. Kur esi?” nācijas urīna remdēts trankvilā balsī runāju klausulē. Nolēmu piezvanīt, jo galu galā drīz jāfilmē intervija ar festa hedlaineriem The Asteroids Galaxy Tour.
„Es salauzu pēdu.”
„Skimbords?” es nebiju pārāk pārsteigts.
„Jap. Ā, es pazaudēju objektīvu?”
„Jā, bet to atrada. Nāc uz telti. Aizvedīšu līdz mediķiem.”
Ieraugot klibojošo blondīni tuvojoties mediķu busiņam, medmāsa un šoferis sāk sačukstēties. Apkārt valdošo trokšņu dēļ, saprotams, dzirdēju tikai atsevišķus fragmentus: „Lelde Veidemane...murmurmur...neveiklākais cilvēks festivālā...murmur...noteikti kaut ko salauzusi...mani jau brīdināja...murmur,” medmāsa zem deguna murmina šoferim. „Hei, kas tad nu gadījies! Sasities? Jā, tā jau var gadīties tajos festivālos, jaunieši paliek jaunieši. Bet tu gan pēc tādas prātīgas meitenes izskaties, laikam pirmo reizi tā sasities, vai ne?”
„Tev kruķus vajadzēs?” prasu Leldei, kurai tobrīd medmāsa šino kāju.
„Nē, būs labi, tikai viens pirksts.”
Tēlojot, ka atgaiņājos no odiem, ar roku signāliem dodu zīmi Emīlam, lai met kruķus atpakaļ krūmos. Emīls neizpratnē, bet jau atkal izdara prasīto, vien nomurminot: „Ejiet tak dirst. Paši nezina, ko grib.”
Pateicoties zināmai daļai veiksmes, kas Leldi nepamet arī neveiksmē, visnotaļ jaukajai medmāsai un nenormāli jaukajam man, viss galu galā rezultējās divās lieliskās Fonofest dienās.
Arī Leldes tēva skatiens, saņemot atpakaļ nedaudz salauztu meitu, nebija nedz pārsteigts, nedz nosodošs. Tā teikt – es tevi nevainoju, vecīt! Lelde vienkārši ir tizla.
*Daļu dialogu es saprotamu iemeslu dēļ nevarēju dzirdēt, tāpēc tie tika rekonstruēti manā iztēlē. Tomēr nav šaubu, ka viss notika tieši tā un ne savādāk. Gonzo!
