#buferzona

Līdz zināmai robežai Kremlim ir izdevīgs mazo tautu nacionālisms Krievijai pieguļošajās teritorijās. Kad ar nacionālistu palīdzību tās atgriezīsies limitrofa stāvoklī, atliks tikai izvēlēties vienu no daudzkārt izmēģinātajiem mazu, neatkarīgu valstu iznīcināšanas paņēmieniem.

Par limitrofu jeb limitrofajām valstīm Krievijā pirms nepilna gadsimta sāka dēvēt Latviju, Lietuvu, Igauniju, Somiju un daļēji arī Poliju jeb Krievijas impērijas Rietumu teritorijas, kas bija izcīnījušas neatkarību. Faktiski, limitrofs ir ģeopolitiski nestabilas “sliekšņa valstis”, kurām jānodrošina buferzona starp atšķirīgām “civilizācijas platformām”. Tās veido lielvalsts mākslīgo robežu, kuras teritorijā cīņa ar ģeopolitisko pretinieku prasa mazāk resursu, kā cīņa savā zemē. Tādēļ limitrofa izveide ir impēriju stratēģiskā tehnika kopš Romas laikiem. Lielvalsts pārņem limitrofa resursus sevis stiprināšanai, limitrofs uzņem lielvalstij paredzētos sitienus.

Kad klasiskais limitrofs daļēji nonāca PSRS sastāvā, uz “sociālistisko iekarojumu” bāzes tika izveidots jauns, Rietumu civilizāciju aizstumjot vēl tālāk no savām robežām. 21.gadsimtā limitrofs ir ieguvis jaunas pazīmes, piederība informatīvajai un ekonomiskajai telpai ir kļuvusi pat nozīmīgāka par piederību fiziskajai. Tādēļ Latvija, kā t.s.”Krievu pasaules” krēslas zona vēl saglabā Krievijas limitrofa raksturu, pilnam atpakaļceļam pietrūkst tikai pāris referendumi par izstāšanos no Rietumu aliansēm un savienībām. Taču diemžēl tieši limitrofam nākas izciest militārus konfliktus arī tad, ja globālais saspīlējums vēl nav pametis aukstā kara stadiju. Turklāt pieredze rāda, ka vēsturiski Krievija tiecas uz limitrofa iekļaušanu savā sastāvā, Baltkrievijas un Armēnijas tipa satelītvalstis drīzāk ir izņēmums, kā norma.

No 1865.līdz 1884.gadam Krievija veica nepārtrauktu “nevienam nepiederošo valstisko veidojumu” iekarošanu Vidusāzijā – tika pakļauta Taškenta, Buhāra, Hiva un Kokanda, līdz Krievijai tika pievienota Mervas oāze Turkmenstānā. Pēdējais solis izsauca asu britu valdības reakciju, jo tālāk atradās tās ietekmes sfēra – Afganistāna. Vienīgi Pendždes incidents jeb kauja pie vēlākās PSRS tālākā dienvidu punkta Kuškas, kas varēja novest pie liela mēroga militāra konflikta, spēja apstādināt Krieviju. Afganistānas laiks nāca gadsimtu vēlāk, taču sapnis par krievu karavīriem, kas mazgā kājas Indijas okeānā, tā arī nepiepildījās. Arī mūsdienās mēs redzam, ka pagaidām vēl neitrālās valstis Krievijas tuvumā tiek sodītas ikreiz, kad tām parādās interese par citu “sizerēnu” – Gruzija, Ukraina, tagad arī provokācijām pakļautā Melnkalne. Krievija papildus Abhāzijai, Dienvidosetijai un Piedņestrai cenšas nošņāpt papildu gabalus savam limitrofam, kamēr tas vēl ir iespējams.

Protams, pat mazo tautu nacionālisti, kam nav pa prātam ne “krievu kārtība” ne demokrātisko Rietumu “nekārtība” apzinās, ka bez ceļabiedriem mazas valstis ir tikai ēsma izsalkušajiem. Tāpēc par vienu no izejām tiek uzskatīta atjaunotās Polijas pirmā līdera Juzefa Pilsudska ideja par Starpjūru konfederāciju (Intermarium jeb Międzymorze) – teritoriju starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru, ieskaitot Somiju. Mūsdienās šī vīzija sarukusi līdz Polijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas un Latvijas savienībai – visai gardam kumosam, ja tam ienāktu prātā pilnā sastāvā atšķelties no Eiropas Savienības. No vienas puses šī būtu jaunā Žečpospolita ar spēkus uzņemošo Poliju centrā, kam vajadzētu kļūt par Briseles alternatīvu. No otras – grūti iedomāties Kremlim izdevīgāku scenāriju sava limitrofa paplašināšanai ar ekonomiskām un informatīvām svirām. Ja vēl tam sekotu kāda militāra savienība Ziemeļatlantijas alianses vietā – Krievijai atliktu tikai izvēlēties kārti no savas gadsimtiem ilgajā spēlē nospeķotās kavas. Tas var būt gan politisko aģentu teātris ar aicinājumu uzņemt Lielā brāļa sastāvā, gan no pirksta izzīsts casus belli pievienošanai ar spēku un sekojošu “izdedzinātās zemes” kampaņu vēlākai piejaucēšanai ar milzīgiem finanšu līdzekļiem, gan jebkas cits no iepriekš izkopto gājienu arsenāla.

Par laimi, mēs vismaz politiski, ja ne mentāli, atrodamies pašā Rietumu civilizācijas kodolā. Krievijai atliek vienīgi dīkt cerībā uz dzirdīgām ausīm. Gan par iznīcināto Padomju industriju, kas tika radīta, lai Latvijas pārkrievošanas aģentūrai – viesstrādniekiem – būtu darbavietas. Gan par Eiropas iecietību pret citādo, kas Eiropu padara par to, kas viņa ir, pretstatā reģioniem, kuros cilvēks ir līdzeklis, nevis mērķis. Gan par necieņu pret mazākumtautībām, kas izpaužas tajā, ka latvieši atļaujas pilnībā neatmest savu identitāti. Ja Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas alianses nebūtu, Latvijai tās būtu jāizdomā.