dzīve kā pjankovskas jaunkundzei

pjancītis uzvarēja.

Lai vai kā man šķiet, ka viena no lielākajām pateicībām ir jāvelta Jānim, jo bez viņa šaubos vai man būtu izdevies TĀ.

Pirms gada (?) rakstīju, ka atsākšu rakstīt, kad dzīve kļūs priecīgāka, jo negribas sliktumus rakstīt. Tad nu šodien ir pienākusi tā diena, kad ļoti gribu dalīties savā priekā. Šodien ieguvu augstāko izglītību - Dabaszinātņu bakalaurs fizikā. 

Un vai dieniņ, cik šis ir bijis lielisks piedzīvojums, ja uz to atskatās šobrīd. Man ir bijis tik nāvīgi grūti, esmu bijusi izdegusi, bet tas nekas. It is all fine now.

Tas, kas notika šodien, pamodos 6:00, lai pieķertos vēlreiz pie 50 teorijas jautājumiem, ar kuriem biju cīnījusies kādas 3 dienas, vēl pāris reizes norunātu prezentāciju, kura jau bija priekšaizstāvēta un līdz detaļai atstrādāta. Bet mans labākais draugs stress tur roku manu uz pleca. Tad pārtraucu runāt ar Jāni, pārtraucu atkārtot, mēģināju nomierināties. Aiz stresa iztriecu mūs no mājas pusotru stundu pirms aizstāvēšanas. Tā kā ir skolēnu brīvlaiks, pie fakultātes bijām 45 minūtes pirms aizstāvēšanās, domāju, ko man tik ilgi darīt ar savu stresu. Sāku lēnām elpot, staigāt, bet nekas nelīdz, jo jūtu, ka šī stresa dēļ varu pazaudēt visu ieguldīto darbu. 

Nolēmu pasēdēt viena un paelpot, un tad īstajā brīdī pie manis atnāca labākā doma, kas varēja atnākt - šodien ir svētki. Mana aizstāvēšanās ir mana lielā diena, esmu smagi strādājusi un šodien man ir iespēja cilvēkiem to parādīt. Un tas tik izcili nostrādāja, sāku smaidīt un priecāties.

Mana prezentācija pagāja labi, ar jautājumiem tiku galā, teoriju zināju pietiekamu un dabūju augstāko vērtējumu, uz kuru varēju pretendēt - 9. Tā nu šodien esmu beigusi arī savu sekmīgāko semestri ar vidējo atzīmi 9, kas gan, kursam kurā mācos, ir pilnīgi nekas īpašs, bet man tas nozīmē diezgan daudz - izrādās es varu, es varu vairāk nekā pašai šķiet.

Vēlos padalīties savā veiksmes, laimes stāstā, kā pirms 3 gadiem nedaudz iereibusi uzzināju par vakanci savā laboratorijā, kas bija lieliski. CFI Platzonu materiālu laboratorija ir bijusi mana mīļākā darba vieta, iespējams mīļākā darba vieta kāda man būs. Ar darba vadītāju man ir izveidojušās burvīgas attiecības, no viņas esmu mācījusies fiziku, bet tai pašā laikā katrā mūsu sarunām esmu ieguvusi tādu prieku un pozitīvismu. Baiba par mani rūpējusies un bijusi fantastisks mentors. Man ir bijusi iespēja bez stresa iesaistīties zinātnē, prezentēt savus darbus konferencēs. Es nezinu kā pateikt paldies gan Baibai, gan Valdim, jo savukārt bez Valda nebūtu bijis nekāds tehniskais nodrošinājums manam darbam, Tas, ko es vēlos pateikt, esmu ļoti pateicīga dzīvei par šo pagriezienu, vietu un cilvēkiem. Man gan nav pagaidām ne jausmas, kā pateikt paldies šiem cilvēkiem.

Jebkurā gadījumā, esmu par sevi tik lepna šodien kā nekad.

jāņošana un pjancīts.

3000km, 6 dienas, 14 cilvēki, 3 mašīnas.

Zurich un pjancīts.

Vakar nelēmu, ka pēc pēdējo nakšu salšanas, nolēmu, ka ir jāpaņem slimošanas diena. Tā nu klausoties Potera otro grāmatu būros caur DIY blogiem un video. It kā neko nemeklējot, bet tad sapratu, ka ieviest kārtību tomēr būtu jauki un sāku meklēt kaut ko mazliet konkrētāku. Kā forši saorganizēt lietas.

Tā nu savācot no dažādām vietām idejas ķeros pie kurpju kastu atrašanas, paķēru dāvanu papīru, skočus un sapratu, ka manai 3 eiro tāfeles virsmai no Tiger būs papildus pielietojums.

Sāku ar VISA izņemšanu no atvilktnēm, un maksimālu visa izmešanu. Tad sapratu, cik daudz man ir nepieciešams kaut kur salikt.

Tad bija kastes, kurām neprasījās pilnīga aplīmēšana, kas bija sevišķi patīkami, kā arī viss neizskatās vienādi. Izcilas ir tehnikas kastītes (MacBook, iPad, Samsung telefona). Tad ir jaukās kastītes, kuras man ir uzdāvinājusi Jostsone, kuras bez pārveidojumiem biju lietojusi, jo tās tāpat ir smukas.

Uz kastīšu malām salīmēju krīta tāfeles uzlīmes, lai varu kastes ilgāk lietot, iespējams mainīt saturu. Anyhow, uzvarēja “šis būs cute” par “šis būs super praktiski”.

Vienu no fotorāmīšiem arī uztaisīju par mazo galda tāfelīti. Tagad šķiet, ka must have ir vēl viens rullis ar tāfeli un brauciens uz IKEA. Nu jā, tad vēl ir tāfeletāfele, kuras pielietojums ir plānots plašāks par sliņķu zīmējumu praktizēšanu.

Kopā noņēmos kādas 9h ar visu. To pamanīju tika tad, kad sapratu, ka sāp mugura no nepārtrauktās liekšanās un ka kuņģis ir jau sācis ēst pats sevi.

astronomijas entuziasms un pjanka.

Mālpils, 15.08.2015.

Gauja un pjancīts

Tā kā ir pienākusi tā ilgi gaidītā vasara, vai nu vismaz nedēļa, kura atgādina vasaru, sapratām, ka nedrīkst laist vējā labu saulrietu, kā arī rīts jau ārpus pilsētas ir izcila doma. Tā nu aizdevāmies uz Gauju.

Pienāk pusnakts, laiks migt ciet, še ku reku, tā lieliskā iespēja noskaidrot, ko saka lapsa, un netas nebija nekāds The Fox, tas izklausās izcili baisi un atgādina tas bezmiega naktis aptuveni 10 gadi vecumā, kad tā nolādētā lapsa dziedāja serenādes kaimiņu kuce, kad tā meklējās. Tā ir tāda sāpīga skaņa, kura iet caur kauliem, bet nē, nu paldies. Bet par laimi pēc kādām 7 minūtēm tas jau bija beidzies.

Tad nu aizmiegam. Viss jauki, random sapņi, bet random sapnī ir konkrēta skaņa, ka ļoti neiederas sapnī un traucē sapņot. Pamostos un man ir skaidrs, šo skaņu nebiju dzirdējusi kādus 4 gadus. Tā ir skaņa, kas ir iemesls, kāpēc es beidzu braukt uz Gauju. Sikspārnis. Mēģinu modināt Jāni, jo saprotu, ka pati esmu pārbijusies tā, ka nespēju no segas izbāzt galvu. Tik līdz pamodinu Jāni sikspārnis viņu apkakā. Vienkārši fantastiski. Tad mana panika pielīp arī viņam, lai gan viņš pat nav īsti drošs, par ko tieši ir jābaidās. Tajā brīdī, kad bijām sastādījuši rīcības plānu, mūsu ciemiņš nolēma ielidot blakus istabā. Aizvērt durvis šķita gana labs risinājums, lai varētu atgriezties pie gulēšanas. Tagad droši zinu, ka no sikspārņiem nāk laukā spiras, tāpat kā no pelēm, ja kāds par to kādreiz ir prātojis. No rīta saņēmu drosmi un nolēmu, ka iešu meklēt to draugu, ne es viņu atradu, ne Jānis viņu atrada. Es nezinu. Varbūt vismaz mājās nebūs odi.

Kārtējo reizi buroties caur internetiem uzdūros kārtējai receptei, kuru noglabāju pie receptēm, kuru jāpamēģina. Pārsteidzošā kārtā pamēģināju arī, laikam tāpēc, ka nedēļām ilgi tabs stāvēja vaļā.

Par pamatu izmantoju internetu recepti, bet tā kā bija slinkums iespringt, tad veicu dažus labojums. Un protams visu darīju aptuveni.

Pankūku mīklu taisīju kā american pancakes, jo tas ir nepieciešams, lai kanēļa masa turētos iekšā.

- 2,5 glāzes miltu, 3 šķipsniņa sāls, 2 ē.k. cukura (nevajag), 4 t.k. cepamā pulvera, 2 olas, 2 glāzes miltu, 1 ē.k. kausēta sviesta. Sajauc sausās sastāvdaļas, tas pieliek pārējo un ar mikseri kārtīgi samaisa. Cep ar nepilniem kausiņiem.

Tad tā kanēļa lieta, kuru pilda pankūkā, tiklīdz mīkla uzlieta uz pannas. Šo nav vajadzība pildīt kaut kādās tūbās, lai pēc tam spiestu iekšā, lieks čakars, var paņemt vienkārši ar mazu karotīti un samest pikučus.

- Pūdercukurs ir vēlams, parasto cukuru vajag aptuveni 3/4 glāzes, 1/2 paciņu kausēta sviesta, un 1 ē.k. kaneļa.

Mērce pie pankūkām, kopumā laba, var izmantot pie arī citām gastronomiskajām izklaidēm, kuras velk uz cukura diabētu. 

- 1/2 paciņa Kāruma (tā kurš svaigas siers), 2 ē.k. cukura, vaniļa garšai, un izkausēts sviests 1/4 paciņas.

pjancītis un pjancītis.

Sasmējāmies, jo šī izklausās pēc daļējas veiksmes atslēgas.

kaut kā turpina negribēties pastāstīt kā man iet. Iemācīšos dzīvot, un tad gan sākšu.