this is my life

as many as I remember I must forget

Sestdienas vakars. Apkārt cilvēki, it kā draugi, bet es nezinu. Es aizeju blakus istabā, ietinos krēslā, un es negribu, lai kāds ar mani runā. Es negribu doties mājās, es negribu, lai man pieskaras. Es attopos, sēžot pie galda ar tējas krūzi un domājot par to, ka dzīvoklī ir 4 cilvēki, kuriem būtu labāks vakars, ja es nebūtu tajā. Man ir deviņpadsmit gadu, un es esmu rūgta un nepatīkama, un dalu daļas no tā visiem, kurus esmu izraudzījusies sev par tuviem. Es esmu tik jauna, un es jūtos salūzusi un tizla dzīvē, un nespēju iedomāties, kurš pie normāla saprāta varētu vēlēties mani savā ar to gluži vai lipīgo, sačakarēto iekšieni, kurai nav, ko dot. Ir brīži, kad ir labi, bet biežāk es esmu tukša. It kā viss, kas manī ir bijis labs, būtu kaut kur pa ceļam no skolas uz bibliotēku, uz ofisu, uz ballīti izkritis no kabatas un pazudis, atstājot tikai ilūziju par manu klātbūtni. Es klausos sarunās, skatos uz cilvēkiem vai raidu skatienus zemē, dzirdot galvā visu to, ko es teiktu vai stāstītu, ja tas es, kurš to saka, nebūtu tik tālu un tik nespējīgs. Es stāvu un klusēju. Man vilcienā teica, ka man ir mazi celīši un iekritušas acis. Prieka prombūtne ir par četriem kilogramiem vieglāka svarā un apsēdinājusi ādu uz ribām tieši virs krūtīm, todien novēroju. Kaut kur kāds apsēsti sūta man lāstus un vēstules par mīlestību un pašnāvību. Kāpēc es to esmu pelnījusi, es nemēģinu saprast, nelasu un bloķēju. Cenšos nenorobežoties no cilvēkiem, kas izrāda interesi, bet reizēm gadās nepacelt telefonu trīs reizes, neizlasīt vēstuli trīs dienas un neatbildēt uz to trīs nedēļas. Es nejūtos unikāli nekādā veidā savā pozīcijā, bet ir grūti skatīties uz cilvēkiem, kas menedžo tikt galā ar dzīvi, stresu, situācijām, emocijām. Grūtāk ir domāt par to, kur ir palicis tas stiprais cilvēks, kuru nespēja saraudināt fikcionālas traģēdijas un kurš divpadsmit stundas pēc mātes nāves blenza periodiskajā tabulā. Visgrūtāk ir domāt par to, vai es šo visu sev esmu izdarījusi pati. Visticamāk jau esmu. Kaut kā sanācis atsisties ar pieri pret visu to modeli, ko biju sev uzbūvējusi un saucu par dzīvi. Atsisties pret to, ko biju iztēlojusies un saucu par sevi. Ir vienkārši grūti būt, un, ja tā izrādās dzīve pati, nevis sakāpināts, aizplīvurots skats, es nezinu. Ir pusīte, kas cenšas pielāgoties jaunajiem noteikumiem, saņemties, iet uz jogu un elpot sauli, bet ir otra, kas negrib izkāpt no gultas un saraudina ballītēs. Tāda balansa rotaļa, konstanta. Bet būs labāk, vismaz tik daudz man ir.

Loterijā laimēju divīti. 

Jūlijs nekad nebūs augusts. Novembris arī. 

Saritināties kauna bumbiņā un izripot no nepazīstamās, nedrošās teritorijas. Aizvērt acis un likt zemei atvērties, atdzimt par koku vai jauku suni. Atrast slepenu eju sienā - portālu,kur patverties četrpadsmit gadu vecuma komfortā.  Izlikties, ka līdz ar vakara nobeigumu apziņa noteikti ir pazaudējusi arī skūpstu zādzības atskaņas; izspiest sulu no ananasa. Nenosūtīt uzrakstītu vēstuli aploksnes vai jūtu trūkuma dēļ, cerēt, ka uzsūksies. Apcerēt pasauli bez koloniālisma, terorisma un cilvēkiem, kas vērtē, nezinot situāciju. Kas vērtē vispār, nafig viņus. Smēķēt dzelteno kamieli, jo, nu, Polija. Atteikties no sarkanā More. Parubīties, kad smukais jaunēklis ar mazuļa seju apdzied Eiropas pilsētas, nogulēt Dalailamas svētību. Pabučoties negribēti, pabučoties gribēti, slēpt abus faktus. Nīdēji nīdīs, netiklība nāks gaismā. Pozitīvi attiekties pret geju tiesību paplašināšanu. Enerģiju, kas pienāktos Bībeles panta uzklausīšanai, novadīt gurķa griešanā. Runāt dzeju saulrietā, neraisot nevēlamas pseido mīlestības jūtas. Strādāt pie maksimālas nepiecilvības, nemainot paradumus. Izvēlēties runāt par to, kas garšo vai negaršo, pāri 'kāpēc sociālisms ir lieta eksistenciālisms klausies manu intelektu dzīves jēga uztin džointu'. Atzīties tumšā nepārliecinātībā par sevi, zinot, ka tas tiks uztverts kā komplimentu zveja vai viltus pieticība. Necensties, lai mani saprot, jo nav enerģijas un būtu muļķīgi. Tērēt enerģiju, skumstot par to, ka neesmu saprasta un jūtos muļķīga un nepareiza. Būt akmenim divas nedēļas no vietas, kļūt par kosmisko nāru.

Atvēru plānotāju, lai papildinātu to ar tikko atrastām dzejas rindām par tikšanos uz augstskolas kāpnēm un lētu vīnu. Atšķiru jau aizmirstu nedēļu, kur svētdienas tukšumā zem pārāk daudz figurējošas ielas nosaukuma iekricelēts : nakts.mēs vienkārši spēlējam lomas, Anna. Mēs vienkārši. Lomas.

Tās nav manas asaras, tie nav mani smiekli. Tie nav mani pieskārieni, tas nav mans skatiens. Tas nav mans ķermenis, mans gurnu kaula izliekums vai steidzīgās kājas. Tas ir svešs, un man tas nepieder, es neesmu atbildīga. Es neesmu tā, kas skrien ar galvu sienā, šoreiz ne. Tā neesmu es, kas būvē ilūziju pasauli, šoreiz tiešām ne, goda vārds, es apsolu. Es tagad esmu otrā pusē, otrā lomā, un es saprotu, ka nevar lūgt svešām rokām turēt kopā savu saplēsto bļodiņu. Nevar neapjaustā tīksmē gulties uz altāra un lūgties pēc sāpēm, pēc Ābrahama. Debesis neatvērsies, un neatskanēs balss, es neesmu mesija. Ja tev vajag glābēju, vari meklēt Jēzu, es tevi neizglābšu. Man nav, ko tev dot, un kā tu nesaproti, ka es esmu tāda pati. Pati metusies uz altāra, spiedusi svešās rokās savas lauskas un būvējusi ilūzijas uz svešas sirdsapziņas. Tāda pati tikai varas pozīcijā, dezorientēta, nepieradusi būt stipra. Neprazdama apieties ar spoguļiem. Nespējīga novilkt taisnas līnijas.

Tu mani biedē, trauslais cilvēk.

Ievēro kluso nedēļu. Nospodrini kurpes pirms ētera.