Āārghh,... tas bija grūti. Lai gan ne pārāk. Bet nedaudz gan. Sākumā īpaši. Vēlāk ne.

*Ciest nevaru pašapliecināšanos. Nedaudz  - jā, loģiski, bet tikai nedaudz. Man šķita, ka tikai citi tā dara un es ne, bet izrādās es arī. Pareizāk laikam ir uzreiz pateikt, ja kaut kas nav tavām, respektīvi, manām, spējām atbilstīgs.

Savā kompānijā vai, īstenībā, jebkurā kompānijā biju radusi nebūt vājais posms, un, ja runa ir par diviem cilvēkiem, tad būt vismaz +/- līdzvērtīga tam otrajam. Bet sestdien sanāca būt krietni švakākai nekā savam kompanjonam. Bet ko gan es iepriekš varēju zināt!? Galu galā tikai pagājušonedēļ sākām sarakstīties un sestdien satikāmies kopīgai riteņbraukšanas un kastīšu meklēšanas tūrei. Pēc iepriekš aplūkotās galerijas es gan teorētiski varēju nojaust, kas ir gaidāms, un tomēr sanāca apjaust tikai par kādiem 80%, respektīvi, maršrutu un braukšanas stilu iepriekš jau biju pareizi novērtējusi, bet ātrumu gan ne. Tā nu es mēģināju turēt līdzi savam kompanjonam, kurš man pa priekšu nesās kā vējš. Beigās gan laikam saprata, ka man nav spēka/izturības līdzi turēt. ;)

[ceru, ka viņš negaidīja baigo extreem braucienu, jo tādā gadījumā es noteikti liku vilties :D]

Vārdu sakot, bija tīri tā neko, bet kājas sapēja. Nedaudz.Tādās reizēs es vienmēr uz sevi attiecinu - viss, kas nenogalina, - padara stiprāku! Vai ne tā? :)