#dailymiracles

Smaržīga, balta lapa pirms rakstīšanas. Istabā iespīd silta rīta saule un pielej telpu ar zeltainu mirdzumu, kurš gavilējot sveic jauno dienu. Krāsaini puķu stādiņi izkrāso palodzi un noglāsta acs maigo varavīksneni ar priecīgām krāsām. Ieleja, kur mežģīņu trauslumā reiz vērās skats, pārtop akmeņu krāvumos un ūdens tecēs līdz naksnīgam horizontam. Pasaules satiekas. Kur reiz bijis nams, tur tagad arvien kūsā dzīvība, cilvēki staigā mūžībā iemītus ceļus līdz jautājumiem par šodienu. Kur iztek mūsu ceļi, mūsu taciņas? Uz kuru avotu upe nes dzeltenās rudens lapas? Kas pavasarī iededz krāsas gavilēm? Urdošu, dvēselē skanošu skaņu daudz, kad gaisu ietrīcina cīruļu traļļi. Bezgalīgas mīlestības smarža turpat aiz loga. Piedošanas kauss no jauna iztukšots, lai uzņemtu vietā jaunas nopūtas, no maigumā sagumušām sejām. Priecīgu sirdi dara rītausma par esošo, par nākošo, par izmīļoto un iz-sāpēto. Kamanas un ragavas sāpīgu vaidu lai paliek ziemas Mātes maigo pavedienu sasietas. Iededziet gaismiņas mēness samtainajā gaismā un izkariet palagus no nemiera naktīs izkauktajiem čukstiem. Manas pasaules pulkstenis ielīgo vienpadsmito stundu uz pamošanos dzīvei un aizmigšanu rūpēm. Te, te mēs esam, sadevušies kopā ar dvēseles rokām, ar sirds stīgām, mīlestības saitēm. Dāsna ir kopība, rāma ir kopābūšana, kad vienu karstu, nemiera pilnu sirdi mierina otra- vēsāka bailēm, siltāka mieram. Tuvu, tuvu, cik vien tuvu vari, pieglaud savu maigo dvēseles ziedu otram mīlestības dziesmā sanošam ziedam un jūs dejosiet vienā taktī, kā priedes mūžzaļā mežā, paklanot savas cēlās galvas vēja krāšņās dejas priekšā. Klusums aizver durvis uz maldiem, uz lieko, lauzto, pārrauto. To, kas nav jācilā un jātur. Atlaid savas rokas no važām, kuras pats turi dūrēs sažņaudzis. Laidies nu brīvs no samelotām patiesībām, sagrozītām īstenībām. Celies, meklē brālības un vienotības salu, bet nekrīti maldos, ka tā tāla un nesasniedzama- tik vien kā piever acis un sajūti, ka esi jau tajā.

•